fbpx

Neatrisināts jautājums 29

Kaspars Krafts, F64
Nils Muižnieks
Print Friendly, PDF & Email

Cik integrēta ir Latvijas sabiedrība?

Šajā vēlēšanu sezonā vārds ''integrācija'' neparādās gandrīz nevienas partijas priekšvēlēšanu programmā. Tas neliecina, ka ''nacionālais jautājums'' ir atrisināts uz visiem laikiem, bet, drīzāk, ka politiskās elites vidū nav nedz intereses par šo jautājumu, nedz ideju, ko varētu un vajadzētu darīt, lai veicinātu sabiedrības saliedētību.

Neskatoties uz politikas trūkumu šajā jomā, pētnieki turpina strādāt. Tikko nācis klajā apjomīgs pētījums ''Cik integrēta ir Latvijas sabiedrība? Sasniegumu, neveiksmju un izaicinājumu audits'' šī raksta autora redakcijā. Tajā pazīstami politikas zinātnieki, komunikācijas speciālisti, sociologi, un ekonomisti analizē līdzšinējo politiku un raksturo Latvijas sabiedrības integrācijas pakāpi dažādās dzīves jomās. Kādi ir galvenie secinājumi? Kādas ir jaunākās tendences?

Autoriem nav vienas atbildes uz grāmatas virsrakstā uzdoto jautājumu, jo aina ir iekšēji pretrunīga. Autori analizē integrācijas jēdzienu, kas sociālajās zinātnēs un Eiropas rīcībpolitikas diskursā nozīmē sabiedrības saliedēšanas politiku un tiek īstenota, veicinot līdzdalību, diskriminācijas novēršanu, starpkultūru saskarsmi un sadarbību.

Latvijas konteksts ir specifisks ar to, ka šeit integrācijas politikas centrā ir nevis imigranti vai romi, kā tas mēdz būt citur Eiropā, bet latvieši un krievvalodīgie – tie, kuriem krievu valoda ir dzimtā. Turklāt mantojumā nākuši vairāki domāšanas ieradumi, kas kavējuši integrācijas politikas veidošanu, tai skaitā plaši izplatītā pārliecība par Latvijas unikalitāti, pašu latviešu minoritāšu sindroms, latviešu politiskās elites intereses trūkums par minoritātēm un neuzticēšanos tām.

Kad integrācijas politika tika pieņemta 90.gadu beigās, tas bija juceklīgs kompromiss, kas tika panākts starptautiska spiediena rezultātā. Viens no galvenajiem mehānismiem integrācijas politikas īstenošanai – Sabiedrības integrācijas fonda finansiāls atbalsts projektiem, ko ''piedāvājusi'' pati sabiedrība – diemžēl nav radījis cerēto efektu, jo iesniegtie un atbalstītie projekti bieži bijuši ''monologa'' projekti, kas atspoguļojuši Latvijas iedzīvotāju nevēlēšanos kontaktēties ar ''citādo''.

Politiskās integrācijas līmenis novērtēts kā ļoti zems, par ko liecina vienkāršais fakts, ka 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas nepilsoņi joprojām veido 15% no iedzīvotājiem. Nesen naturalizācija gandrīz vai apstājusies, bet manāma augoša interese nepilsoņu vidū par Krievijas pilsonības iegūšanas iespējām. Minoritātes ir maz pārstāvētas varas struktūrās ar dažiem izņēmumiem, piemēram, Rīgas domē, politiskās partijas ir lielā mērā orientētas uz vienu etnolingvistisko grupu, un minoritāšu politiķi un aktīvisti uzskata savu līdzdalību par neefektīvu.

Darba tirgus bijis svarīgs mehānisms etnisko un lingvistisko minoritāšu integrācijā, īpaši ekonomiskās izaugsmes laikā no 2002. līdz 2007.gadam. Tajā laikā darbaspēka trūkuma iespaidā darba devēji samazināja latviešu valodas prasības, daudzi krievvalodīgie iedzīvotāji kļuva par darba ņēmējiem, un etniskas atšķirības nodarbinātības līmenī pazuda. Lai arī latviešu valodas kvalitāte īslaicīgi samazinājās, minoritātes mācījās latviešu valodu darbā un vairāk kontaktējās ar latviešiem. Kopš ekonomikas krīzes 2008.gadā, kad bezdarbs sāka strauji augt, atkal atgriezās zināma etniskā plaisa darba tirgū.

Sociālajā jomā nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju skaits ir liels, taču starp etnisko piederību un nabadzību nav ciešas saiknes. Tomēr latvieši ir labāk informēti par savām sociālajām tiesībām. Latvijas pensiju politika līdz šim diskriminējusi nepilsoņus, kas strādājuši ārpus Latvijas teritorijas.

Ir zināmi panākumi, apvienojot no padomju laika mantotās divas paralēlās izglītības apakšsistēmas – krievu un latviešu valodā – ar bilingvālās izglītības reformas, divplūsmu skolu un citu stratēģiju palīdzību. Tomēr liela daļa skolēnu un skolotāju atbalsta nošķirtu izglītību, un skolotāji bieži nespēj tikt galā ar daudzveidību klasē. Vispārējais izglītības līmenis ir apmierinošs, bet pastāv lielas atšķirības starp situāciju pilsētās un laukos. Profesionālā izglītība ir zemā kvalitātē un neatbilst darba tirgus vajadzībām, kas vēlāk kavē beidzēju integrāciju darba tirgū.

Nodalīšanās tendences ir ļoti manāmas arī mediju pasaulē, kuru raksturo ārēja daudzveidība – daudzi mediji, bet iekšēja vienveidība – viedokļu atšķirību trūkums. Latvijā pastāv divas stabilas, pašpietiekamas mediju apakšsistēmas latviešu un krievu valodā, kuras izmanto atšķirīgus avotus, demonstrē atšķirīgu saturu un pauž klaji atšķirīgus viedokļus. Latvijas varas iestādes nav izmantojuši sabiedriskajā apraidē ietvertās iespējas sistemātiski informēt, iesaistīt un izklaidēt minoritātes viņu dzimtajā valodā. Visierobežotākā pieeja medijiem ir mazajām minoritātēm, pierobežas iedzīvotājiem un cilvēkiem ar dzirdes un redzes traucējumiem.

Etnisko attiecību, valodas un kultūras sfērā pastāv pretrunīga situācija. Medaļas pozitīvā puse – vairākums latviešu un minoritāšu pārstāvju uzskata, ka etniskās attiecības ir labas un konflikts ir maz iespējams. Turklāt Latvijai ir augsti un stabili starpetnisko laulību rādītāji un zema etniska distance. Latviešu valodas zināšanas ir krietni uzlabojušās krievvalodīgo vidū, bet krievu valoda bieži turpina kalpot par ''starpetniskās saziņas valodu''. Gan latvieši, gan minoritāšu iedzīvotāji jūtas apdraudēti savā identitātē. Krievvalodīgajiem ir ļoti vāja piederības sajūta Latvijai un no latviešiem stipri atšķirīgas ģeopolitiskas identitātes.

Šo pretrunīgo situāciju valdība vairs necenšas sistemātiski ietekmēt, kopš 2009.gadā tika likvidēta atsevišķa ministrija, kas bija atbildīga par integrāciju. Paliek tikai pāris ierēdņu, kuri ''kūrē'' šo jomu, bet politiskas nesaskaņas kavē jaunu, mūsdienīgu sabiedrības integrācijas politikas dokumentu pieņemšanu. Kamēr pašreizējā valsts politika ''dreifē'', negatīvās tendences turpina attīstīties. Nav nekādu pazīmju, ka pēcvēlēšanu laikā kaut kas mainīsies. Ja radīsies politiska griba aktivizēt integrācijas politiku, zinātnieku devums varētu būt nozīmīgs.

Nils Muižnieks ir cilvēktiesību eksperts, politikas zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta direktors.

Trešdien klajā laistajā grāmatā ''Cik integrēta ir Latvijas sabiedrība? Sasniegumu, neveiksmju un izaicinājuma audits" Muižnieka vadībā apkopoti raksti, kuru autori ir Ilze Brands – Kehre, Mihails Hazans, Ilona Kunda, Nils Muižnieks, Feliciana Rajevska, Dace Demme, Juris Rozenvalds, Ilze Šulmane, Aivars Tabuns un Brigita Zepa.

Komentāri (29)

ivetao2007 08.09.2010. 16.57

Integrācija ir izgudrota, lai politiskie balamutes a la Muižnieks saņemtu lielu naudu par deguna urbināšanu. Nekāda integrācija nav iespējama. Segregācija vai asimilēšanās. Kā Ameria, kur katrs teiks [balts, melns vai dzeltens] – I am American! Pie Zilupes/Sebežas ir divu pasauļu robežšķirtne. Šajā pusē Eiropa ar senas kultūras saknēm ar savām mājām un dzimteni. Otrā pusē čingizhana pēcteči, klaidoņi, nomadi. Tie kā siseņi vienš vietā visu nograuž un tad meklā nākošo. Un tā tālāk. Tā ir milzīga nabagmāja ar naftas un gāzes zeltu, kas nav bijusi spējīgs uzbūvēt no A līdz Z nevienu lidmašīnu, automoibili, kuģi. Muižnieks murgo par naftas sajaukšanu ar kefīru. .

+13
-5
Atbildēt

2

    P_Dancis > ivetao2007 09.09.2010. 00.25

    “Ar vēsturi un kultūru krieviem arī viss OK”

    Diemžēl nav gan. Kamēr netiks pārvērtēts traumatiskais PSRS mantojums, mēs nevaram runāt par veselīgu krievu nāciju, kuras vidējais pārstāvis spēj tolerēt arī citu kultūru.
    Protams, arī latviešiem ir vēsturiskas traumas. Bet mēs šīs traumas neuzspiežam citiem.

    +2
    -3
    Atbildēt

    0

    mary75 > ivetao2007 08.09.2010. 19.38

    Atvaino, laikam, maz ko zini par Krieviju un krieviem.
    Esmu pietiekami ilgi dzīvojis un strādājis Krievijā, un varu pateikt tev pilnīgi droši – tur nedzīvo tikai “klaidoņi” un “čingizhanu pēcteči”.
    Dažādu lumpeņu arī tur pietiek, bet, Latvijā starp latviešiem procentuāli to nav mazāk.
    Ar vēsturi un kultūru krieviem arī viss OK.
    Laikam tev kāds spēcīgi nodarījis pāri, ja vari tā izteikties par veselu tautu.
    Tu man atgādināji Segliņu, kad viņš dažu britu mīzēju dēļ nicīgi izteicās par britiem vispār.
    Man arī riebjas Kremļa punduri, bet, pret krieviem kā tādiem nav iebildumi.

    +4
    -2
    Atbildēt

    0

daina_tabuna 08.09.2010. 16.06

Pirmkārt, neviens tā arī nav atbildējis uz jautājumu “VAI MUMS VISPĀR IR VAJADZĪGA INTEGRĀCIJA?”

Kas slikts notiks, ja tas nebūs? Teksasā un Kalifornijā (mazāk, bet arī Floridā) ir pilsētas, kur var dzīvot nezinot angļu valodu. Un? Kas grib- iemācās angļu valodu un integrējas amerikāņu sabiedrībā. Kas negrib- paliek ar meksikāņiem. Neviens no tā necieš. Kāpēc mums vienu Maskačkas Pjotru vai Zilupes Svetlanu būtu kaut kur jāintegrē? Ja viņam/ -ai patīk būt par meksikāni… tas ir krievvalodīgo, tad lai paliek. Darbu dabūt var, iepirkties var, pie ārsta un valsts iestādēs ar viņu runā krieviski. Kur ir problēma?

+10
-4
Atbildēt

1

    Signija Aizpuriete > daina_tabuna 08.09.2010. 22.36

    Nav ne viena, kas atteiktos no piešķirtajiem līdzekļiem integrācijai un integrācijas pētīšanai. Varbūt es kļūdos, varbūt, Dolārs, Dzeris49, rinķī apkārt vai pats mežavilks atteiktos no legāla darba veikšanas ? Starp citu, ja Dolārs tomēr vēlas uzdot jautājumu reālajiem kases turētājiem/atslēgas īpašniekiem, tad iesaku izlasīt citātu iz Politika.lv:
    „Sorosīti mums vairs nav bīstami, jo savu valsti jau esam zaudējuši.”
    Mārcis Bendiks, TP pietuvinātais „sorosologs”, atbildot uz žurnālistu Rituma Rozenberga un Ulda Dreiblata jautājumu, vai sorosiešu tīmeklis ir bīstams Latvijas valsts suverenitātei.
    Neatkarīgā, 2010. gada 7. septembris.

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

LR Aizsardzības mini 08.09.2010. 15.56

Nil, kā īstens ārzemju latvietis, pastāsti, kā noris integrācija ASV dienvidu štatos, kā integrē Francijā un Itālijā, izstāsti man visus “gaišos” integrācijas piemērus, lai man nekad vairs nebūtu jāuzdod jautājumi par integrāciju. 🙂 Kā lai mēs saprotam integrāciju, piemēram krieviski runājošie viņu saprot ar krievu valodas nostipirnāšanu, bezierunu pilsonības un visu tiesību piešķiršanu ( vairākumā gadījumu ) Ir arī otra, latviski runājošos izpratne par integrāciju, visi runā latviski, svin latviešu svētkus ( latviskajā versijā drīkst svinēt aŗi citu tautību/ticību/pārliecību svētkus ), visi ir laimīgi, neviens nevienu “nemoka” &etc. etc. 🙂 Bet Realitātē, kad abu “integrējamo” intereses saskras, tad mēs redzam, ka gan vieni, gan otri baidās no ASIMILĀCIJAS, kaut gan viena no valodu grupām ir daudz noturīgāka pret asimilāciju, jo savā būtībā jau ir asimileta – krievvalodīgie.

+7
-2
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu

eskişehir escort samsun escort gebze escort sakarya escort edirne escort