Trūkst izglītības par izglītību

Esmu pārliecināts, ka vislielāko devumu valsts ekonomikas izaugsmei ilgākā laika posmā dotu tieši strukturālākas strukturālās reformas izglītībā, kurai ir veltīts jaunākais ''DnB Nord'' Latvijas barometrs. Joprojām ir daudz neizmantotu iespēju.

Īpaši bēdīga aina paveras augstākajā izglītībā, kurā notiekošais un nenotiekošais gandrīz precīzi atspoguļo sistēmas darbinieku, nevis studentu un ekonomikas intereses. Taču šoreiz pievērsīšos vidējai izglītībai un jo īpaši profesionālajai izglītībai. Atšķirībā no augstākās izglītības, šeit jau var runāt par notiekošām fundamentālām izmaiņām, taču jāizdara vēl daudz vairāk, nekā jau ir izdarīts.

Ir virkne steidzamu darbu, kam vajadzīga nauda, bet ir arī tādi, kas prasītu tikai darīšanu.

Naudu neprasītu sabiedriskā sektora lēmumu pieņēmēju ekonomisko stimulu sakārtošana (atvainojos par smagnējo konstrukciju). Piemēram, šobrīd nereti lēmumus par mācību iestāžu pastāvēšanu vai nepastāvēšanu pieņem pašvaldība, bet algas maksā valsts. Šajā situācijā pašvaldībai nav nekāda stimula optimizēt skolu tīklu, īpaši tad, ja skolās strādā pašvaldību vadītāju draugi, radi un paziņas. Princips – nauda seko skolēnam – jau daudzmaz strādā vispārējās vidējās izglītības ietvaros, taču tai būtu jāaptver arī profesionālā un speciālā izglītība, ar attiecīgiem koeficientiem, kas atspoguļotu objektīvās izmaksu atšķirības, kā arī konkrētā izglītības veida nozīmi izaugsmes veicināšanā atbilstīgajā laikposmā, kas jau būtu politisks lēmums. Uzskatu, ka šobrīd īpaši liela vērība būtu jāvelta profesionālajai izglītībai, kas gatavo speciālistus, kuri nepieciešami eksporta nozarēm, mūsu ekonomikas lokomotīvēm pēc iepriekšējā izaugsmes modeļa likumsakarīgā kraha.

Naudu prasītu profesionālo skolu ēku un iekārtu uzlabošana līdz starptautiski konkurētspējīgam līmenim. Šobrīd no ES fondiem ir atvēlēti 62 miljoni latu, ar ko pietiktu 10 profesionālo skolu pārbūvei un aprīkošanai. Taču, lai to paveiktu visās profesionālajās skolās, kas nākotnē jāsaglabā, papildus būtu nepieciešami 180-200 miljoni latu. Liela summa, taču tā jāvar atļauties, ievērojot, ka nākotnē caur profesionālās izglītības sistēmu vajadzētu virzīt ap pusi attiecīgā vecuma jauniešu.

Kāds ir tautas politiskais pasūtījums valdībai izglītības politikas jomā, ko atspoguļo DnB NORD Latvijas barometrs ? Citiem vārdiem – kā sabiedriskā doma ietekmēs izglītības reformu nākamajos četros gados?

Jāsaka, ka pasūtījums vēl nav līdz galam skaidrs un saprotams, vēlme pēc strukturālajām reformām kā kaut kā skaista un netverama pārvēršas par nepatiku, līdzko reformas pamet platonisko ideju pasauli, un izrādās, ka tās prasa ne tikai abstraktas birokrātijas samazināšanu. Tas nav pārmetums respondentiem, jo par izglītības sistēmas mērķiem konstruktīvas diskusijas ir bijis maz. Ja tautai nav skaidrs, ko vajadzētu sasniegt, tad velti gaidīt izpratni par nepieciešamajiem upuriem.

Populārākais ir atbildes variants uz jautājumu par to, kas ar sistēmu šobrīd notiek ir — sistēma tiek sagrauta!!! Tā domā 46% barometra aptaujāto. Grūti spriest, cik atšķirīgs būtu šis īpatsvars, runājot par jebkuru citu nozari, jo vārds “sagraut” perfekti rezonē ar lielas sabiedrības daļas noskaņojumu. Jāatzīst, ka pašam būtu grūti izvēlēties atbildi starp diviem citiem variantiem — notiek sen nepieciešamas reformas (tā domā 12%), vai arī — nenotiek nekas īpašs, pārmaiņas ir īslaicīgas, tiklīdz būs vairāk naudas, viss atkal būs pa vecam (28%). Daļēji patiesi ir abi apgalvojumi, taču sabiedrība nepieņem arī tās izmaiņas, kas nenoliedzami ir nepieciešamas, pirmkārt jau skolu skaita samazināšana.

Starptautisku salīdzinājumu gaismā varētu šķist, ka vidējā izglītība Latvijā ir labākā stāvoklī nekā augstākā izglītība, taču Latvijas Barometrs liecina par pretējo, un tas ir respektējams viedoklis, jo izglītības kvalitāti daudzi cilvēki zina caur savu personisko un savu bērnu pieredzi. Nekādu pārsteigumu un iebildes nerada kvalitātes tendenču vērtējumi. Atbildes uz Latvijas Barometra jautājumu par kvalitātes tendencēm rāda, ka izglītības kvalitāte arodskolās un profesionāli tehniskajās skolās ir uzlabojusies, turpretim augstskolās – pasliktinājusies, kam sliecos piekrist.

Jebkuram ekspertam būtu grūti izvēlēties atbildi uz jautājumu, kas pie visa vainīgs — naudas trūkums, nozares pārvaldes struktūru nekompetence vai politiķu attieksme, jo šīs problēmas ir ļoti smalki savijušās. Naudas trūkums ir bijis nedaudz populārāks minēto atbilžu starpā, taču es kā galveno vainīgo tomēr minētu politiķu attieksmi, kas pirmkārt izpaudusies kā nepietiekams prasīgums pret sistēmu un nespēja formulēt skaidrus mērķus, kas tai jāsasniedz. Kā vienu no galvenajiem problēmu cēloņiem es minētu arī skolēnu un studentu attieksmi, kas nav bijusi Barometra respondentu iecienītāko atbilžu vidū. Latvijā ļoti trūkst sasniegumu kultūras studentu un skolēnu vidū, daudzi cenšas formāli izpildīt prasības un iegūt diplomu, nedomājot par savu personisko attīstību. Taču cilvēki mēdz par savām problēmām vainot nevis pašus, bet gan augstāk stāvošus spēkus, tāpēc šāda varianta nepopularitāte ir viegli izskaidrojama.

Kā vispārīgs verdikts situācijai izglītībā lasāms 59% respondentu viedoklis, ka atrast labu darbu var tikai caur pazīšanos. Acīmredzot tas tā notiek, tātad izglītības sistēma nekalpo kā pietiekoši efektīvs siets un tās izsniegtie dokumenti kopumā netiek uztverti kā to īpašnieku zināšanu un prasmju precīzs atspoguļojums. Tātad sabiedrība apzinās problēmas pastāvēšanu, atliek tikai tai piedāvāt risinājumus un tos nosargāt no sistēmas ''insaideru'' (dalībnieku, sistēmā iesaistīto – red.) saplosīšanas.

Pēteris Strautiņš ir ''DnB NORD'' bankas ekonomikas eksperts.