Peldošais latvietis

Līdzīgi kā autobraukšanā, arī peldēšanas ziņā jauni vīrieši ir zīmīga riska grupa

Vasarā peldēšanās Latvijā ir viens no spilgtākajiem piemēriem, kur dzīvības drošība viegli kļūst par ilūziju. Šogad jau vairāk nekā 80 cilvēku ir pazaudējuši dzīvību uz ūdens. Lielākā daļa noteikti nebija plānojuši atstāt šo pasauli. Ikviens peldētājs ūdenī dodas ar pārliecību izpeldēt. Kad es saviem bērniem pirms peldēšanas atgādinu nepeldēt dziļi un kā biedējošu piemēru minu iepriekšējo dienu slīkoņu statistiku, viņi mani uzmundrina, ka prot peldēt un slīkt netaisās. Šim optimismam ir vairāki iemesli.

Pirmkārt,vasara ir laiks, kad cilvēks kļūst plikāks ne tikai apģērba, bet arī cita aprīkojuma ziņā. Mūsu kultūrā valda priekšstats, ka cilvēks kontrolē apkārtējo vidi. Mēs to darām ar standartizētu uzvedību, apģērbu, institūcijām un citiem palīglīdzekļiem. Mēs ticam, ka katrs rīts nesīs iepriekš paredzamu un vides ziņā kontrolējamu dienu. Ja gadījumā notiek kas neparedzams, ir palīdzības dienesti, vecāki, līdzcilvēki, kas mūs izglābs.

Ūdenī cilvēks ir viens pats ar sava ķermeņa spējām. Savu ķermeni esam pieraduši uztvert pastrapināti ar medicīnas palīdzību – tad, kad jūtamies slikti, tad termometrs mums parāda sliktas pašsajūtas leģitīmu iemeslu, bet ārsts izraksta tam apliecinājumu. Ne velti tiek rakstīts, ka rietumu cilvēks sevi iztēlojas kā tādu kā ārpusķermeņa prātu. Šis prāts tad parasti saka, ka peldēties ir droši. Kādreiz to aptumšo alkohols un tad prāts un ķermenis kopā darbojas kā divas kreisās kājas. Ja ķermenis ar mums nospēlē tādu joku kā krampji vai aizrīšanās ar ūdeni, tad ar prātu vien te nepalīdzēsi.

Bērni mācās galvenokārt no pieaugušo uzvedības. Viņiem ķermeņa kontroles prasmes un uzvedības pielāgojumi ir vājāk attīstīti. Ar vārdiem bērnu uzvedību koriģēt nevar. Dzirdēju vienu piemēru, kur māte, lai pasargātu bērnu no slapjām kājām jau pavasarī, stāstīja, ka grāvī pie mājas dzīvojot krokodili. Tagad, aizbraucot pie jūras, bērns ūdenim netuvojas, jo tajā dzīvojot augstāk minētie krokodili. Krokodili gan nevar aizstāt drošas uzvedības pamatus uz ūdens un nenovērš iespējamību, ka kādu brīdi bērna ziņķāre nepārmāks bailes. Tāpēc bērna uzvedība ūdenī ir rūpīgi mācāma lieta, kurā peldēšana dziļi nav labāka par mācīšanos noturēties pašam virs ūdens.

Tad, kad cilvēks paliek viens ar savu ķermeni, kas dažādu iemeslu dēļ nepaklausa prātam, svarīga nozīme ir līdzcilvēkiem. Ne velti laimīgi atrisinātos slīkšanas gadījumus raksturo ātra līdzcilvēku rīcība. Bez attapīgiem līdzcilvēkiem, noslīkušo cipars būtu daudz augstāks. Lielā daļā Latvijas teritorijas bērni iziet valsts apmaksātu peldēšanas apmācību. Salīdzinot, piemēram, ar Lietuvu, kur apmācība ir vājāk organizēta, mums vairāk bērnu prot peldēt. Tas gan rada cita veida riskus, kurus var mācīt kontrolēt ar dažādu prasmju palīdzību, piemēram, līdz ar peldēt apmācību mācot arī glābšanas un elpināšanas pamatus, lai tie kļūst par prasmēm ķermeniskā līmenī.

Otrkārt, kontroles ilūzija ir saistīta ar plašāku vērtību kontekstu. Latvija vērtību ziņā ir vīrišķa valsts. Proti, prestiža sistēma Latvijā balstās priekšstatos par vīrišķību. Vīrišķība nav tikai noteikts saturs, bet spēja kontrolēt situāciju – dzert, bet turēt; braukt agresīvi un ātri, bet bez avārijām; peldēt pamatīgi, bet izpeldēt. Vīršķības spēles būtība ir noturēties uz viļņa. Vecis, kas neizpeld, vairs nav vecis, bet slīkonis. Attiecināt vīrišķību tikai uz vīriešiem būtu vienkāršoti; tie ir spēles vai uzvedības noteikumi, kas attiecas uz visiem. Līdzīgi kā autobraukšanā, arī peldēšanas ziņā jauni vīrieši ir zīmīga riska grupa.

Treškārt, vieglā piekļuve dabas priekiem un daudzajām Latvijas ūdenstilpnēm peldēšanos padara par viegli sasniedzamu prieku. Salīdzinot, piemēram, ar Lielbritāniju, kur cilvēki vasarā peldās tam paredzētos publiskajos baseinos, Latvijā cilvēki peldas visur. Uzraudzīto peldvietu skaits šogad ir sarucis līdzekļu trūkuma dēļ. Droša peldēšanās nav prioritāte un cilvēki izvēlas tuvākos vai ērtāk sasniedzamos ūdeņus. Neskatoties uz prātu, kas atdalīts no ķermeņa, peldoties mēs gūstam ilūziju, ka savienojamies ar dabu. Ūdens ir latviskās kultūras satāvdaļa un teju katrs latvietis spētu atklāt kādu ar ūdeni saistītu simboliskā uzslāņojuma kārtu.

Visticamāk, ka slīkoņu statistika turpinās rotāt mediju lapas. Laika apstākļi vairāk nekā ķermeņa savienošanās ar prātu noteiks slīkoņu bilanci. To mainīt būs grūtāk nekā autoceļu statistiku, jo peldēšanās ir individuāla, teritoriāli izkaisīta un kultūras veicināta lieta. Peldētapmācība un glābšanas pamatprasmes ļaus veidot piesardzīgākus uzvedības modeļus. Tas ļaus peldēšanos kulturāli uzskatīt par sociāli atbildīgu lietu, kurā esam atbildīgi ne tikai katrs par sevi, bet arī līdzcilvēkiem, neskatoties uz radniecības saišu tuvumu.

Aivita Putniņa ir sociālantropoloģe, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes docente.