Kremlinu kustības Ķīpsalā 79

Oligarhu apvienības dibināšanā lomas sadalītas, virziens kopīgs – uz Austrumiem

Apvienības ''Par labu Latviju'' dibināšanas izrāde sestdien Ķīpsalas izstāžu hallē bija visiestudētākais politiskais pasākums, kādu nācies redzēt kopš komunistu laikiem. Šāds formāts, kas paralizē skatītāju domas un emocionālo saikni ar priekšnesumu, droši vien tiks ieturēts arī oligarhu sameistarotā veidojuma attiecībās ar potenciālajiem vēlētājiem: mēs piedāvājam obligātu priekšnesumu pastāvīgas aktieru trupas sniegumā, bet jums piedien aplaudēt.

Stingra apsardze, caurlaides punkti kā lidostā, lai, dies' pas', "tautas kustības forumā" neiemaldās kāds slēgtās telpas tautai nepiederīgs. Tribīnēs – partiju biedri, šleserjūgends, oranžo trīsdesmit un pāri gadīgie "jaunieši". Un autobusos no Daugavpils atvesti pensionāri un jaunāki ļaudis, kuriem šņabis par latu bufetē bija par dārgu, bet zālē notiekošais saprotams visai miglaini ("a kakuju parķiju oņi tut ģelajut?"*).

Ne kongress, ne konference, ne partijas sapulce šis priekšnesums nebija. Vietumis tas dēvēts par "forumu", citur – par vienkārši "pasākumu". Nebija ne īstas balsošanas par saieta un apvienības "orgāniem", ne balsu skaitīšanas – vieni aktieri ieteica un izvirzīja citus aktierus un paši tos arī akceptēja. Gan vieni, gan otri tad pašpiešķirtajā leģitimitātē runāja "tautas vārdā". Bet skatītājiem bija tikai jātēlo skatītāji.

Skatītāju un aktieru zonas bija telpiski, bet jo īpaši jēdzieniski nodalītas. Aktieru "galā" cits citam sekoja priekšlasījumi no lapiņām, vienīgi palaikam pamainītā skatuviskā iekārtojumā – te "prezidijs", te "tribīne", vienubrīd arī "apaļais galds" (kas imitēja jautājumu un atbilžu televīzijas viktorīnu ar iepriekš uzrakstītām atbildēm uz šīs "prāta bankas" dalībniekiem it kā iepriekš nezināmiem anonīmas "tautas" jautājumiem). Tad sakrālā rituāla daļa – vadoņu sankcionēšana un plakātu lieluma dokumentu parakstīšana monotonā, viegli dramatiskā apskaņojumā un tikpat daudzsološā naktskluba pusgaismā.

Skatītājiem paretam bija iespēja "balsot" – piemēram, par to, ka "cilvēks ir pirmajā vietā" -, paceļot pie ieejas izdalītās bieza krītpapīra mapes ar propagandas materiāliem, un daži to arī izmantoja. Taču pēc "pirmā lieluma cilvēku" solo numuriem zālē sākās masveida staigāšana uz kuluāros ierīkoto ēdamsektoru un bufetēm.

Atskaitot Sonoru Vaici sev dabiskajā dziedātājas lomā sākumā un Gunti Ulmani apvienības fiktīvā vadoņa lomā galā, nebija jau citu interesantu tēlojumu, ko redzēt. Šlesers šoreiz nebrauca debesīs. Šķēle ar sievu nesita kurmjus. ''Kolonnas'' Plaude gudri pamācīja, ka kontrabanda beigšoties tad, kad mēs pārstāsim dzert kandžu, taču ap stabu nedejoja. ''Iteras'' Savickis nelaidās pāri trosēs ar Putina masku un Krievijas gāzes dolārus kaisīdams. Klusēdams noskatījās izrādi no aktieru zonas.

Lomas bija stingri sadalītas, un nebija jābūt "kremlinologam", lai saprastu, kādu katrs no galvenajiem "kremliniem" kops. "Vēsturiska diena", "šī vēsturiskā vieta", "vēsturisks notikums", "jauna lappuse mūsu mazās valsts dzīvē" – bez jebkādas saiknes ar īstenību atkārtoja vai visi. Tāpat gandrīz visi piesauca kādu vārdā nenosauktu, noslēpumainu "cilvēku". Taču citādi katrs iemēģināja sev priekšvēlēšanu kampaņā ierādītu tēlu.

"Tautas kustības līderis" Ēķis tēloja apvienības radītāju – demiurgu, nolasīdams no lapiņas klišejisku pesteļu savārstījumu un "aicinādams" apvienības vadoņus. "Tautas balss – Dieva balss", "nelabais kā rūcošs lauva staigā mums apkārt", "kosmopolīti par trīsdesmit sorosītu grašiem pārdod" (neuzķēru, ko – tak jau dzimteni, ko citu), "ar trulu zobenu nocērt saknē jauniešu patriotiskos sapņus". Bet savu buramvārdu penteri bērt kā pupas iesāka ar Mārtiņa Lutera Kinga leģendāro "man ir sapnis".

Šķēle kārtējo reizi izmēģināja saviem Vidzemes vēlētājiem gatavoto cilvēcīgi kreisa Salaveča un reizē cieti ģimeniska "nacionālo interešu" aizstāvja masku, solīdams pabalstus pilngadību sasniegušajiem, lielākas pensijas un mazākus nodokļus, bet naudas utopiskos avotus varēja nojaust, dzirdot viņa piedraudējumus ierādīt īsto vietu "aizdevējiem" – proti, atņemt un pārdalīt. (Viņa "jaunekļu" barvedis Mārtiņš Zemītis daļēji līdzsvaroja patriarha vecišķo kreisumu, stingri brīdinādams, lai te neviens necer uz progresīvā nodokļa ieviešanu – nodokļu paaugstināšana bagātniekiem visu iznīcināšot.)

Savukārt puse Šlesera atbalstītāju Rīgā ir nelatvieši, tad nu buldozers līdzās tradicionālajām ekonomiskajām un sociālajām gaisa pilīm (50 tūkstošus jaunu darbavietu gan nepieminēja) mauca bez Šķēles latviski skalbiskajiem aplinkiem, ka esot jāizmanto mums Dieva dotā svētība – "krievu mentalitāte". Sadarbība ar Austrumiem būšot jaunās apvienības "visaugstākā stratēģija", bet tās ietvaros "prioritāte" būs sadarbībai ar Krieviju. Viņaprāt, "labākais piemērs, kā valstij jāattīstās", esot ''Rīgas Dinamo'' hokeja klubs. Proti, Latvijai jāspēlē Krievijas līgā.

Vairāki runātāji viņa vēsti turpināja jau praktiski – runādami krievu valodā. (Viens paskaidroja, ka "Latgales tauta labāk saprot krieviski", cits – ka cilvēki aizbrauc no Latvijas, un arī viņa desmitgadīgajam dēlam būšot grūti atrast atbildi, kāpēc jādzīvo Latvijā, ja neskaita ''Jauno vilni''.)

Runu vērtēšana būtu nepateicīgs, turklāt arī lielākoties bezjēdzīgs darbs. Runātājiem pašiem nerūp ne runātā iekšējās pretrunas, ne pliki populistiskā banalitāte. Mērķis ir vara par katru cenu, un kāda starpība, kā to var pierunāt, ja var trāpīt potenciālajam "neizlēmušajam" vēlētājam, kurš tad arī ir tā mērķa "tauta" un "cilvēks". Tad – paņemt valsts varu un apņēmīgi doties uz Maskavu kā "saimniekiem savā zemē".

Mūsmāju uzmetējiem tipiski ciniski šīs programmas īstenošanā iederas Guntis Ulmanis kā prokremlisko oligarhu izkārtne jeb "cilvēks, kurš savieno laikmetus", kā viņu pieteica Ēķis. Ulmanis ir piekritis "savienot" jeb noliegt ceļu, kuru viņa prezidentūras laikā Latvija sāka uz Rietumiem. Bet viņa uzvārds savieno mūsdienas ar 1940.gadu, kad viņa radinieks "palika savā vietā" un kopā ar pārējiem Latvijas pilsoņiem pazaudēja valsti.

Nepateicīga un netīra loma, taču par visu kādreiz ir jāmaksā, un sava cena ir bijusi arī patīkamajai medīšanai, hokejošanai un kalnos kāpšanai kā valsts varas nozadzēju klubiņa biedram.

Ulmaņa kā trusīša no burvju mākslinieka cepures izvilkšana pēc eklektiskas demagoģijas plūdiem droši vien būs jaunās veco vēžu apvienības priekšvēlēšanu stils.

Nu iet vaļā spekulācijas, vai Ulmanis būs apvienības premjerministra kandidāts. (Nav jau svarīgi, ka premjerministrs nebūs.) Acīmredzot tālāk redzēsim un dzirdēsim līdzīgas bezsaturīgas demagoģijas plūdus, kuri tuvāk vēlēšanām vainagosies ar vēl kādas sabiedrībā zināmas un, vēlams, populāras personas nosaukšanu, piemēram, prezidenta amatam. Eirokomisāra Piebalga vārdu jau izmēģinājumam bija palaiduši, taču no viņa dabūja stingru "nē". Kas vēl mums te ir populāru amatpersonu īsajā sarakstā? Valsts kontroliere Inguna Sudraba?

Citus kandidātus vēlēšanu sarakstiem un, ja izdosies, pēc tam amatiem varējām gandrīz pilnā sastāvā apskatīt kongresā aktīvo un pasīvo aktieru rindās. Tie, kuri sarakstos nebūs, nebija aicināti. Nebija, piemēram, ne savu nepopulāro Šķēles izsūtāmā zēna darbu godam padarījušā mora Venta Armanda Kraukļa, ne pārlieku populārā ''nasing spešel'' Ata Slaktera. Bet uzaicinātajiem līdz augustam, kad saraksti būs gatavi, nāksies ik dienas pierādīt, ka ir tautas apstulbinātāju un uzmetēju goda cienīgi.

* Bet kādu partiju viņi te taisa? (krievu.val.)