Četras runas un brīvības nasta 24

Ieva Čīka, LETA
Aivars Ozoliņš

Valsts svētkos sakāmo var pateikt dažādi, un 4.maija runās bija atšķirīgi vēstījumi

Valsts svētkos sakāmajās runās ir obligāts pasakāmo lietu komplekts, taču to var pateikt dažādi. Un tie bija krasi dažādi vēstījumi, ko 4.maijā dzirdējām no Valsts prezidenta Valda Zatlera, Saeimas priekšsēdētāja Gundara Daudzes, Ministru prezidenta Valda Dombrovska un bijušā Latvijas Tautas frontes (LTF) priekšsēdētāja Daiņa Īvāna.

Tās nebija tikai personību un stila atšķirības, ja viens no runātājiem, Saeimas priekšsēdētājs, izmantoja savas tiesības, lai “savā” pasākumā liegtu vārdu bijušajam LTF priekšsēdētājam, bez kura vadītās organizācijas pirms divdesmit gadiem paveiktā šāda svinama datuma nemaz nebūtu. (Daudze gan taisnojas, ka tas esot bijis visu Saeimas frakciju vadītāju lēmums, taču viens no svētku rīkošanas komitejas locekļiem, bijušais LTF Domes priekšsēdētājs Jānis Škapars atklāja, ka tieši Saeimas priekšsēdētājs “kategoriski protestēja” pret Īvāna uzstāšanos Saeimas svinīgajā sēdē.)

Priekšsēdētāju Daudzi var saprast. Ja Īvāns Saeimas sēdē Operas namā būtu pateicis to, ko divas dienas pirms svētkiem pateica radījumam “Nekā personīga”, tad uz viņa teiktā fona Daudzes runa izklausītos teju pēc parodijas par padomjlaiku oficiozi kokaino retoriku. Klausoties, piemēram, Latvijas sasniegumu kataloģiski plakātisko uzskaitījumu, brīžiem pārņēma sajūta, ka tūlīt atskanēs stāsti par kosmosa kuģiem, kuri vago visuma āres, kombainiem, kuri šķeļ zelta druvu viļņus, čuguna un graudu straumēm, kuras saplūst neizsmeļamos apcirkņos, un sportistiem, kolhozniekiem un māksliniekiem, kuri lec visaugstāk, rok visdziļāk, dzied visskaļāk, jo viņiem ir “mēs” — viedi un neapstrīdami valsts vadītāji.

Daudzes runas koda atslēgas vārds bija “mēs”. Taču viņa “mēs” nebūtu izturējis sadursmi ar Īvāna “mēs”, ja bijušais tautas kustības līderis svinīgajā pasākumā lūgtu, kā laikam bija iecerējis darīt, piedošanu Latvijai: “Piedod, ka pēc divdesmit gadiem, dzīdamies vairāk pēc personīga labuma, rausdami tavas bagātības tikai savā privātīpašumā, mēs esam aizmirsuši tevi pašu un neesam rūpējušies par visu tavu bērnu, tikai par dažu izredzēto labklājību. Piedod arī par to, ka pie tava saimes galda daži ir brangi pārēdušies, tāpēc citiem atliek uz to tikai noskatīties. Un, visupēdīgi, piedod, ka mums smagā brīvības nasta daudzkārt likusies par grūtu. Mēs esam svieduši to zemē un bēguši projām.”

Daudze drīzāk apēstu Lemberga hūti nekā uzrunātu Latviju uz “tu”. Un vai var iedomāties, ka viņa “mēs” par kaut ko lūgtu piedošanu?

Nē, nu, protams, Daudze pateica, ka divdesmit gados esot bijušas arī kļūdas. Pat kompartijas ģenseki savās runās vienmēr norādīja uz “atsevišķiem trūkumiem”, un, re, lūdzu, arī Saeimas priekšsēdētājs: “Mēs esam sapratuši, ka ekonomikas pieaugums tikai uz iekšējā patēriņa rēķina ir šķietamība, ka nepieciešams mērķtiecīgs atbalsts eksportspējīgai ražošanai, (..) esam guvuši mācību, ka varam atļauties tērēt tikai tik daudz, cik spējam nopelnīt.”

Tomēr jāšaubās, vai Daudzes “mēs” ir sapratuši pat šīs ābeces patiesības un kaut ko iemācījušies, ja viņš arī trekno gadu burbuļekonomiku arvien uzskata par izcilu Latvijas sasniegumu: “Mūsu valsts vēl pirms dažiem gadiem bija straujas ekonomikas augšupejas piemērs. Divdesmit gados mēs spējām sasniegt un panākt to, kas daudzām citām senākām demokrātijām prasījis daudzus gadu desmitus.”

Un ne jau tie alkatīgie un nekompetentie “mēs”, kuri spieda gāzi grīdā, līdz gandrīz iegāza valsti bezdibenī, ir vainīgi, ka ekonomikas “straujā augšupeja” bija pārtapusi brīvā kritienā. Nē, vienkārši “Latviju pašlaik ietekmē sarežģīti globālie ekonomiskie procesi un satricinājumi”, Daudze mums paskaidroja. (Arī komunistiem vainīgie par viņu nejēdzīgo saimniekošanu bija “Rietumu kapitālisti un imperiālisti”.)

Īvāns televīzijai teikto nepateica 4.maijā pie Brīvības pieminekļa, kurp viņu runāt bija uzaicinājis Valdis Zatlers, un varbūt labi vien bija. Tā nebija īstā vieta, kur teikt to, kas būtu skandalozi derējis kā atbilde uz Daudzes referātu Operā. Pie Brīvības pieminekļa Īvāns bija atpakaļ 4.maijā, kad atguvām savu valsti. Par to tad arī runāja, ja arī ne visai sekmīgi cīkstēdamies pats ar savām ziedošu ābeļdārzu un nāves ēnā aizejošu ledus gabalu metaforām. Un ļoti korekti — ne bezpersonisku “mūsu”, bet gan savu “cīņubiedru”, “tautfrontiešu”, Augstākās padomes deputātu, kuri balsoja par neatkarību, vārdā — pateicās tiem, kuri “neatkarību kaldinājuši”. Sākot ar valsts dibinātājiem, taču līdz pat konkrētu laikrakstu un televīzijas raidījumu žurnālistiem, LTF administrācijai, Vēlēšanu centram un “aktīvistiem visos novados” tolaik, kad tika atgūta neatkarība. Tiem, kurus svinēt viņu paveikto uz Operu neaicina.

Runāt Operā “izņēmuma kārtā” bija uzaicināts bijušais Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, kas savu runu (kurā bez metaforām un saukļiem atgādināja par tā laika notikumiem) sāka ar vārdiem, kuri uzreiz lika atcerēties “to laiku” Gorbunovu, nesatricināmu mierīgo, taisnīgo izlīdzinātāju: “Es apzinos ar šo uzrunu saistīto atbildību un reizē arī sarežģītību, jo katrs deputāts, kurš toreiz balsoja par neatkarības atjaunošanu, varētu būt šeit manā vietā.”

Ērmoti, taču Operā līdzās Daudzes runātajam nevietā būtu bijis arī Valsts prezidenta pie Brīvības pieminekļa gluži kā Īvāna vietā pateiktais, ka “dzīvot savā valstī nozīmē arī uzticēties cits citam”, taču “uzticēšanās bez atbildības pieprasīšanas noved pie tā, ka savtīgas intereses ņem virsroku pār valsts un sabiedrības labumu, rodas varas bezatbildība, meli, korupcija, valsts nozagšana”.

Un pat prezidenta pateicības vārdi “visiem — simtiem tūkstošu cilvēku, kas paveica šķietami neiespējamo — atguva Latvijas valsti”, kuru skaitā viņš nosauca ne tikai tos, kurus parasti piemin, bet arī, piemēram, Vides aizsardzības klubu, “Helsinki – 86”, Pilsoņu komitejas, Saeimas oficiālā pasākumā būtu izklausījušies mēreni huligāniski. Daudzes runā šie Zatlera nosauktie tika gan pieminēti kā “disidentu grupas”, taču pateicības par Atmodu un neatkarības atgūšanu tika sadalītas hierarhiski “pareizi” — vispirms Radošo savienību plēnums, tad LTF līderi un aktīvisti, kuri pēc tam “domu par brīvu Latviju” esot aiznesuši “līdz katrai Latvijas lauku sētai, ciemam un pilsētai”. Sak, kārtībai jābūt — vadošā loma augšām, kuras novada savas domas līdz masām apakšā.

Daudzes gandrīz pusstundu garajā runā nebija ne pušplēsta vārda par atbildības prasīšanu no viņa pārstāvētajiem “mēs” par bezatbildību, melošanu, korupciju un valsts apzagšanu. Tieši otrādi. Viņa galvenā vēsts bija, ka šie “mēs” turpinās saimniekot arī pēc vēlēšanām: “Mūsu vietā Latvijas valsti necels ne Starptautiskais Valūtas fonds, ne Pasaules Banka, ne Eiropas Komisija. Mums pašiem ir jābūt saimniekiem savā zemē.”

Tā acīmredzot būs galvenā prokremlisko kleptokrātu koalīcijas priekšvēlēšanu kampaņas vēsts. Šķēle ar Šleseru pirms divām nedēļām Gulbenē runāja to pašu — ka “mēs” paši saimnieki savā zemē, neklanīsimies vairs nekādiem Rietumu “fondiem”. Jo, kā paskaidroja Šlesers: “Mums ir unikāla iespēja, ka mēs esam dzīvojuši apmēram 50 gadus Padomju Savienībā un pārstāvam šīs bijušās Padomju Savienības republiku. Jā, mēs zinām arī krievu valodu.”

Zem šāda paziņojuma 1990.gadā ar prieku parakstītos jebkurš Interfrontes aktīvists. Jeb, kā savā uzrunā tautai 4.maijā konstatēja premjerministrs Valdis Dombrovskis: “Pēc divdesmit neatkarības gadiem esam atgriezušies savdabīgā sākumpunktā.”

Arī Dombrovska uzruna nebija tāda, kāda būtu iederējusies līdzās Daudzes finiera rībināšanai. Tajā nebija patētikas un pateicību par neatkarību un tās laikā sasniegto, toties ir skarbi un tieši iezīmēta izvēle, kas līdzīga tai, kura tautai bija jāizdara pirms divdesmit gadiem: “Kopumā divdesmit gadu neatkarības posma noslēgums sakrīt ar vēsturisku izšķiršanos, pa kuru ceļu turpmāk ies Latvija: pa demokrātiskas, eiropeiskas valsts attīstības ceļu, kur politika ir atklāta, godīga un uz sabiedrības interesēm vērsta, vai pa zemākas attīstības sabiedrībām raksturīgo šauru interešu grupu varas modeli, kad atsevišķu grupējumu un to vadoņu tikšana un būšana pie varas nozīmē valsts interešu pakļaušanu dažiem indivīdiem un tiem pietuvinātajiem. Šobrīd esošā politiskā elite visai spilgti demonstrē Latvijas nākotnei bīstamu attīstības modeli, kad oligarhi ir gatavi vienoties jebkuros jautājumos ar mērķi saglabāt un nostiprināt savas pozīcijas.”

“Vai par tādu Latviju 1990.gada 4.maijā balsoja Augstākās Padomes deputāti?” premjerministrs retoriski vaicāja. “Vai šādu Latvijas attīstības modeli sveica toreiz tūkstošiem Vecrīgas ielās sanākušie sajūsmas pārņemtie cilvēki?”

Atbilde būs atkarīga no ikviena pilsoņa, kas rudenī atdos savu balsi vēlēšanās.

Komentāri (24)

mary75 06.05.2010. 11.38

Daudzes runas komentārs bija izcils!
Bet, es saprotu, ka tas “mēs būsim paši saimnieki, savā zemē, nevis SVF vai kas tur vēl ( brīnos, kā tad Daudze vēl nepieminēja Sorosu), būs tas oligarhu partiju galvenais sauklis pirmsvēlēšanu zombēšanā – “pie visa vainīgs ļaunais SVF un Dombrovska valdība, kas tam pakļaujas, ja nāksim mēs, mēs jūs no tā atpestīsim, un visi būsiet laimīgi”.
Diezgan zemiski, demagoģiski, un orientēts uz visneadekvātākiem lumpeņiem, bet, dzirdīgas ausis atradīs.
Bet, vislabākā bija Dombrovska runa, nešaubīgi.

+29
-1
Atbildēt

1

    murnieks112233 > mary75 06.05.2010. 22.04

    “Bet, vislabākā bija Dombrovska runa, nešaubīgi. ”

    Nu beidz! Dombrovskis teica, ka viss jāsāk no nulles. Par kādu gan te nulli var runāt, ja viss ir totālos mīnusos un parādos līdz trešajai paaudzei?!
    90-to sākumā bija saražots daudz mantas, kuras izvazāšanai pagāja padsmit gadi, bet tagad 90% latviešu ir tikai plikas pakaļas un kaudze parādu.
    Šodien parunājos ar cilvēkiem…Vienotībai vēlēšanās klāsies pagrūti. Vairums ļaužu pasaka, ka ne par vienu veco vēzi nebalsos, bet balsos par pavisam jaunu spēku, kurš nekad Saeimā nav bijis un tā ir VL.

    0
    -4
    Atbildēt

    0

Kristaps O. 06.05.2010. 11.08

Jo, kā paskaidroja Šlesers: “Mums ir unikāla iespēja, ka mēs esam dzīvojuši apmēram 50 gadus Padomju Savienībā un pārstāvam šīs bijušās Padomju Savienības republiku. Jā, mēs zinām arī krievu valodu.”

Šitā Šlesers runāja???? neko sev… es i’ mēms

+17
0
Atbildēt

1

    ievuliitis > Kristaps O. 06.05.2010. 15.16

    Daudzes, Gorbunova, Īvāna un Zatlera runu dzirdēju. Tapēc neesmu pārsteigta par secinājumiem, bet uzrakstīts ir spoži – loģiski, argumentēti un tēlaini. Bet Šlesera frāze par to, cik ļoti mums ir paveicies, ka 50 gadus bijām PSRS sociālistiska republika, bija paslīdējis garām. Paldies, Ozoliņa kugs!

    +10
    0
    Atbildēt

    0

Rūdolfs Filips Krese 06.05.2010. 11.06

Absolūti spēcīgs komentārs par Daudzes runu! Klausoties Daudzi runājam operā, veselīgu sajūtu neieguvu.

Turklāt, lai arī mazliet stīva un pagara Gorbunova uzstāšanās, tomēr to augstu novērtēju kā labu vēstures stundu visiem tiem, kuri it kā jau atcerās tos notikumus, taču vēstures stundās vēl šīs sadaļas nebija. Man toreiz bija 12 gadu. Visa ģimene bija procesā, daudz atceros, taču ne visu tik smalki.

+14
0
Atbildēt

1

    ilmisimo > Rūdolfs Filips Krese 07.05.2010. 08.29

    paskaidroja Šlesers: “Mums ir unikāla iespēja, ka mēs esam dzīvojuši apmēram 50 gadus Padomju Savienībā un pārstāvam šīs bijušās Padomju Savienības republiku. Jā, mēs zinām arī krievu valodu.”

    Kā arī dziesmas un dejas:

    Krasnoznamjonnjij ansambļ pesņi i pļaski- AŠ2

    +3
    0
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu