Zigurds Līkums. Foto no personīgā arhīva
Mums nav jāizdomā digitālā pārvalde no jauna, bet gan beidzot jāievieš veids, kā izstrādāt uzticamus valsts digitālos pakalpojumus mūsdienu digitālajā laikmetā.
1921. gada 26. janvārī Apvienotā Karaliste kļuva par pirmo valsti pasaulē, kas atzina Latvijas neatkarību. Šī nebija tikai diplomātiska formalitāte, bet gan signāls visai pasaulei, ka Latvijai ir vieta starptautiskajā sabiedrībā. Šodien, jau vairāk nekā gadsimtu vēlāk, ir laiks atkal paskatīties Lielbritānijas virzienā. Šoreiz nevis neatkarības, bet gan izaugsmes vārdā.
Pagājušās nedēļas balsu skaitīšanas krīze pašvaldību vēlēšanās nav nekādā ziņā tikai tehnoloģiska kļūme. Ikviens, kurš mēģina to tā vērtēt, diemžēl neredz lielo bildi. Tas, kas notika, bija paredzams, jo tās bija sekas gadiem ilgai nesakārtotībai valsts pieejā, kā tā veido digitālos risinājumus. Ir būtiski atcerēties - kā, nevis kurš.
Aizvadītā nedēļas nogale izgaismoja tikai sekas tam, kas jau sen bija nobriedis - sistēmiskai vājībai, kas pārāk ilgi tika ignorēta.
Tad, kad vēlēšanu dienā sabruka balsošanas sistēma, tas nav tikai IT jautājums, bet gan simptoms valsts kārtībai, kurai trūkst vienotas digitālās stratēģijas, standartizētu pieeju un profesionālas pārvaldības. Pavisam atklāti runājot, pat šādā kritiskā brīdī nav skaidrs, vai vispār zinām, kam būtu jāuzņemas atbildība? Vai tiešām tikai Centrālajai vēlēšanu komisijai un VDAA? Ja nu tika izdarīts viss iespējamai, ko līdzšinējā pieeja paredz? Kuru tad vainosim? Bet arī tajā situācijā varēs vienmēr kādu grēkāzi atrast – šoreiz tie ir divi konkrēti vadītāji.
Lai lasītājam būtu vieglāk sekot, mazliet ieskicēšu savu karjeru, kuru sāku privātajā sektorā, veidojot inovatīvas banku digitālās tehnoloģijas, kas saņēma pat apbalvojumus un, protams, ne jau kā mans personīgais nopelns, bet gan komandas darbs, kurš tika pildīts pēc ļoti efektīvām metodēm.
Esmu strādājis kā digitālo produktu stratēģis, kurš zina, kas ir labāk gan produktam, gan lietotājam, gan arī biznesam. Pēdējo piecu gadu laikā esmu strādājis tikai ar Liebritānijas valsts sektoru, dažādām ministrijām, kā arī vietējām pašvaldībām, arī pārstāvot tās starptautiski kā neatkarīgs digitālās stratēģijas padomnieks, palīdzot tām strukturēt un ieviest valsts pakalpojumus.
Šobrīd strādāju pie grāmatas Designing Digital Government, kurā apkopoju, kā Lielbritānijas digitālās pārvaldes standarti var tikt un tiek pielāgoti un izmantoti visā pasaulē, lai mainītu publisko pakalpojumu kvalitāti. Šis ceļš nav tikai teorija, jo 2011. gadā Lielbritānijā tika ieviests Government Digital Service (GDS) - vienots modelis digitālo pakalpojumu izstrādei. Tas definē, kā valdībai jāstrādā, lai tā veidotu modernus un uzticamus pakalpojumus. Šo pašu pieeju pielāgojušas ASV, Igaunija un daudzas citas valstis. 2015. gada 18. novembrī toreizējais ASV prezidents Baraks Obama nosūtīja pateicības vēstuli GDS vadītājam Maikam Brekenam, atzīstot šīs pieejas nozīmi arī Amerikas digitālās pārvaldes izveidē.
Tajā pašā laikā Apvienotā Karaliste turpina investēt digitālajā pārvaldē. Kā zināms, šogad 9. jūnijā Kīrs Stārmers paziņoja par miljardu mārciņu lielu investīciju, lai attīstītu mākslīgā intelekta un valsts digitālās infrastruktūras kapacitātes. Tas skaidri parāda - kamēr citur vēl tikai diskutē par stratēģijām un veidiem, kā veidot ‘pareizus’ risinājumus valsts pārvaldē, briti jau sen to ir izdarījuši un sper nākamos soļus, lai noturētu savu līdera pozīciju.
Latvijā digitālā transformācija valsts sektrorā bieži tiek attiecināta tikai uz IT iepirkumiem vai atsevišķiem “projektiem”.
Taču bez vienota modeļa, bez disciplīnas, kā veidot, pārvaldīt un uzlabot valsts pakalpojumus, mēs atkal un atkal piedzīvosim līdzīgas krīzes.
Risinājums nav ne sarežģīts, ne dārgs, bet tam nepieciešama griba un vadība. Valstis, kuras šo ir ‘atkodušas’, jau sen atzīst, ka valsts pakalpojumam ir jādarbojas roku rokā ir likumdevējiem. Tas nozīmē, ka abas puses, kopīgi strādājot, nonāk pie risinājuma, kurš darbojas, un, protams, visam pamatā vienmēr būs gala lietotājs. Tātad tā būs mēraukla, lai zinātu, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi konkrētais risinājums darbojas. Latvijas gadījumā viss sākas ar likumu, kurš ir 'pamests' ierēdnim, kuram tagad ir jāsaprot, kā to visu ieviest praksē. Tā rodas birokrātija.
Mums ir jābūt drosmei atzīt, ka pašlaik Latvijā trūkst nevis ideju vai IT kapacitātes, bet gan standartizēta modeļa digitālo pakalpojumu izstrādei.
Ir ļoti labas iniciatīvas, piemēram, Valsts kancelejas Inovāciju laboratorija, jo viņi skatās un mēģina ieviest pakalpojuma dizainu, kas ir viena no šādu standartu svarīgākajām sastāvdaļām - tā atbild par to, ka pirms kaut kas tiek ‘būvēts’, jāsapratot, vai tur vispār ir problēma. Vispirms jāsaprot, kas strādā vai nestrādā, un tad sistemātiski, nonākot pie dažādām risinājumu idejām, tās vairākkārt jātestē līdz visoptimālākajam risinājumam. Latvijā kaut ko darām, bet par lēnu, tas nav ieviests kā norma, kā sistematizēta metode, pēc kuras visiem būtu jāvadās.
Kas būtu jādara? Ir jābūt gudriem un jāmācās no citiem. Vispēcīgākie, par laimi, šajā jomā ir angļi. No viņiem mācīties un pārņemt visas labās lietas, izveidot savus Latvijas valdības digitālo pakalpojumu standartus, kuri vispirms caur prototipiem tiktu testēti, pakāpeniski ieviesti, komunicēti un uzraudzīti, kā to dara Apvienotajā Karalistē. Šie standarti arī ir atslēgvārds, kā sitemātiski un pareizi varam samazināt birokrātiju valsts pārvaldē.
Lielbritānija joprojām ir mūsu sabiedrotā. Ne tikai vēsturiski, bet arī praktiski viņi ir jau gatavi dalīties ar savu pieredzi un zināšanām.
Mums nav jāizdomā digitālā pārvalde no jauna. Mums beidzot jāsāk izmantot tas, kas citur jau sevi ir pierādījis. Un tas ir jādara tagad!
Autors ir neatkarīgs digitālās stratēģijas padomnieks Apvienotās Karalistes valsts sektorā