Konstantīns Raudive Šveicē 1973. gadā. Foto no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma
20. gadsimta latviešu kultūras figūra Konstantīns Raudive (1909—1974) ar mirušo balsu ierakstu eksperimentiem jau 50 gadus suģestē mākslas procesu Latvijā un pasaulē
Esiet sveicināti, mūsu draugi no viņas saules! — pacēlis glāzi vīna, Konstantīns Raudive pacilāti vērsās pie balss ierakstu aparāta. Lente lēni tinās, telpā iestājās neveikls klusums. Mazajā pagrabiņā Bādkrocingenē Vācijā, kur parapsiholoģijas pārņemtais latviešu literāts bija iekārtojis savu, kā pats uzskatīja, zinātnisko laboratoriju, jautās spiedīgs gaiss. Bija 1974. gads, Raudive mirušo balsu ierakstiem tolaik tika veltījis jau desmit gadus. Viņa laboratorijas plauktos krājās ierakstīto lenšu ripuļu kalni.
Līdz aiziešanai mūžībā tā paša gada rudenī parapsiholoģijas entuziasts paspēja uzkrāt 100 tūkstošus balss ierakstu no viņsaules — radinieku, draugu, arī pasaulslavenu rakstnieku un politiķu. Eksperiments parasti noritēja, pie ieslēgta magnetofona uzrunājot tos aizgājējus, kuru atbildes Raudive tajā brīdī labprāt gribētu dzirdēt, un tad klusumā raugoties, kā lente tinas uz priekšu. Pēcāk pētnieka uzdevums bija caur trokšņiem un dūkoņu saklausīt cilvēku balsis. Lūk, daži Raudives eksperimentu pieraksti — balss atšifrējumi. «Plūdons te», «Nivīns nopatīk, tava Mutter», bet no Hitlera — «Kosta, Heil Hitler!»
