Rainis diplomāts — ar Latvijas delegācijas dalībniekiem 1920.gada Baltijas valstu konferencē Bulduros. No kreisās: K.Ramats, P.Radziņš, Zigfrīds Anna Meierovics, Kārlis Ulmanis, Rainis, K.Kasparsons, V.Zāmuels, H.Albats.
Viņš gribēja būt ne tikai tautas mīlēts dzejnieks, bet arī valsts galva. Kāpēc Rainim tas neizdevās?
Rainis bija nikns. «Es Latviju uzcēlu, ziedoju tai savu mūžu, savus dzejas darbus. Kad nu uzcelta valsts un es gribu tai kalpot, jūs man neļaujat to darīt.»
Tā dusmu uzplūdā lielais dzejnieks pārmeta savas partijas biedram, vienam no sociāldemokrātu līderiem Fēliksam Cielēnam, kad 1923.gadā jau otro reizi partija nebija piestrādājusi pie viņa nonākšanas kādā no valsts augstākajiem amatiem. Jau 1920.gadā viņš nekļuva par Satversmes sapulces priekšsēdētāju, kas vienlaikus pildīja arī valsts galvas funkcijas, bet pēc divarpus gadiem partija viņu nevirzīja ne par prezidentu, ne Saeimas priekšsēdētāju, ne par ministru.
Citur izvirzās inteliģence
