Dārta Apsīte pie ugunskura. Jāņu naktī jākurina ugunskurs, lai nosargātu gaismu un saule lecot varētu no tā smelties. Foto no privātā arhīva.
Apsīšu ģimenes Līgo stāsts rada maģiskas gaidīšanas prieku. Tūliņ būs Jāņu nakts — laiks nosargāt gaismu, uztaisīt traci un sasmelties mieru un spēku
Pēc skrejošas dienas nonākt Dzērbenes Lejniekos ir svētlaime. Viegli šalc vējiņš, san pļavas, dīķmalā ganās aitas, un trīs brīnišķīgas dāmas ar siltām acīm — mamma Elīna Apsīte un meitas Dārta un Austra — mani sagaida ar kūkām un ģimenes vīriešu — tēta Raivja un brāļa Dāga — audzētu foreli un ar saviem stāstiem uzbur īstu Līgo burvību. Tikmēr vīriem ir vīru darbi — kā ik gadu, kopā ar kaimiņu Alvi tētis Jāņu kalnā taisa ugunskuru, tik brangu kā māja.
Apsīšu ģimene saimnieko Jettes Užānes jeb Cimdu Jettiņas mājās, ko viņas tēvs uzcēla 1925. gadā. Agrā bērnībā Jette saslima ar kaulu tuberkulozi, visu dzīvi aizvadīja ratiņkrēslā savās dzimtajās mājās un adīja cimdus. «Viņa ir īpaša Latvijai, jo izveidoja jaunu žanru — cimdu gobelēnus,» stāsta Elīna. Viņa Jettes dzīvesgudros domu zibšņus apkopojusi grāmatā Jettes dienu grāmata un 2017. gadā viņas stāstu iedzīvinājusi kustību izrādē Kā man gribas iet. Pašlaik Elīna Latvijas Universitātē doktorantūrā studē folkloristiku.