LTF priekšvēlēšanu kampaņā daudzi piedalījās ar sajūsmu, tajā skaitā avīžpuikas, kuri Rīgas ielās nebija redzēti kopš Ulmaņa laikiem. Foto — Ints Kalniņš
Pirms 30 gadiem 1990. gada 18. martā notika svarīgākās vēlēšanas Latvijas vēsturē. Ir turpina rakstu sēriju Ceļš uz 4. maiju — par izšķirošajām nedēļām, kas noveda līdz neatkarības deklarācijai
Nedēļās pirms 1990. gada 18. marta Augstākās Padomes vēlēšanām Latvija piedzīvoja vēlēšanu kampaņu, kāda nav redzēta ne pirms, ne pēc šī vēsturiskā datuma.
Latvijas Tautas frontes vēlēšanu centrs jau 1988. gada beigās bija sācis veidot organizāciju, kura līdz 1990. gada sākumam pārklāja visu Latviju un spēja gan virzīt kandidātus, gan veidot masīvu kampaņu viņu atbalstam. LTF tika saziedoti 800 000 rubļu vēlēšanu vajadzībām — milzīga nauda laikā, kad 200 rubļu skaitījās tīri laba mēnešalga —, un tā tika likta lietā. Plakāti veikalu skatlogos, avīžpuikas ielās, pastkartītes ar kandidātu portretiem, emocionāls reklāmas rullītis televīzijā tieši pirms Panorāmas ar Mārtiņa Brauna mūziku, padomju armijas zābakiem un Brīvības pieminekli. Kā visas kampaņas kulminācija — dienu pirms vēlēšanām milzīgs mītiņš Rīgā, ko pārraidīja Latvijas Televīzija. Bet arī milzīgs individuāls darbs.
Savās atmiņās Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lūza viena no LTF vadītājām Sandra Kalniete atceras, kā apstaigājusi dzīvokļu mājas un kopmītnes Purvciemā, lai uzrunātu tur dzīvojošos nesenos iebraucējus. Viņa nebija viena — tolaik daudzi kandidāti un viņu uzticības personas tā darīja Rīgas un citu pilsētu «sarežģītajos» rajonos un ne bez sekmēm. Pirmajā vēlēšanu kārtā LTF atbalstītie kandidāti ieguva 27 no 69 mandātiem Rīgā, kamēr Interfronte dabūja tikai 22. Savukārt Jelgavā LTF izcīnīja visas piecas deputātu vietas un Jūrmalā visas četras.
Daudzi jo daudzi iesaistījās, nesavtīgi strādāja, un rezultāts bija.
Taču nebūt ne visur karstās cīņas notika starp LTF un Interfrontes pārstāvjiem. Tikpat bieži izcēlās asa konkurence starp vecās nomenklatūras un jauno politisko spēku pārstāvjiem, kuri visi teicās esam par Latvijas patstāvību. Tad jau cīņa kļuva netīrāka.
Viens no spilgtākajiem konfliktiem uzšķīlās Siguldas apgabalā starp Luterāņu baznīcas arhibīskapu, LNNK biedru Kārli Gailīti un bijušo VDK virsnieku Juri Bojāru, kurš Atmodas sākumā profilējās kā viens no «gaišajiem spēkiem», bet 4. maija priekšvakarā neatlaidīgi strādāja, lai apšaubītu 18. novembrī dibinātās Latvijas Republikas atjaunošanas pamatotību. LTF atbalstīja Gailīti, bet, kā ar rūgtumu atceras Kalniete, Bojārs neilgi pirms vēlēšanām «nepieteikts un neparedzēts» parādījās televīzijā un «izteicās necienīgi par arhibīskapu un bez mazākās kautrības plātījās, ka likuma kalps topošajā parlamentā spēs vairāk izdarīt nekā tāds melnsvārcis». Melnais PR nostrādāja, siguldieši nobalsoja par Bojāru.
Citās vietās vēlēšanas kārtējo reizi atgādina amerikāņu parunu, ka politika liek dīvainiem pārīšiem gulēt kopā vienā gultā. Ezeres vēlēšanu apgabalā Saldus rajona kompartijas pirmajam sekretāram Augustam Brigmanim stājās pretī LTF atbalstītais Vides aizsardzības kluba prezidents, viens no aktīvākajiem jauno politisko kustību līderiem Arvīds Ulme. Brigmanis visai miglaini izteicās par Latvijas neatkarību un, par spīti nomenklatūras radītajām priekšrocībām, pārliecinoši zaudēja.
Tomēr, ar šodienas acīm raugoties, šī sāncensība liek aizdomāties par vēstures ironiju. Pēdējos 20 gados Ulme daudzkārt startējis Brigmaņa vadītās ZZS Saeimas vēlēšanu sarakstos. Savukārt atklājums, ka Ulmes vārds atrodams «čekas maisos», liek uzdot jautājumu — ko 1990. gadā nozīmēja VDK aģenta kartīte, ja tajā reģistrētais varēja mesties cīņā un uzvarēt vienu no kompartijas bosiem?
LTF bija jārēķinās arī ar Pilsoņu komiteju, kura aktīvi noliedza parlamentāro ceļu uz Latvijas neatkarības atjaunošanu un mudināja boikotēt AP vēlēšanas. Atsaucība viņu aicinājumam gan nebija sevišķi liela — līdzdalība vēlēšanu pirmajā kārtā sasniedza 81,25%.
Kopumā LTF par 18. marta rezultātiem varēja priecāties. No visiem apgabaliem, kuros kāds ieguva balsu vairākumu jau pirmajā kārtā, LTF atbalstītie kandidāti bija uzvarējuši 114, bet Interfronte un citi neatkarības pretinieki — tikai 40.
Tomēr izšķirošajā balsojumā par neatkarību bija nepieciešamas 134 balsis.
Tiesa, bija vēl 14 deputāti, gandrīz visi no laukiem, kuri nebija LTF atbalstīto sarakstā un nereti bija pat uzvarējuši pret frontes kandidātu, bet neatkarības jautājumā drīzāk nespētu palikt malā un pievilt savus vēlētājus. Taču pat tad sanāca tikai 128.
Latvijas nākotne bija atkarīga no 32 apgabaliem, kuros nākamajās nedēļās notika otrā vēlēšanu kārta.
