Sacensību atklāšanas parāde sporta biedrības Marss trekā pagājušā gadsimta 20. gados. Fonā — arhitekta Eižena Laubes projektētā lapene. Foto no Latvijas Sporta vēstures muzeja fondiem.
Kādreizējā Rīgas velotreka Marss parks tagad kā sāpīgs zobs pilsētas centrā atgādina, ka reiz treka braukšana Latvijā bija pasaules un olimpisko spēļu līmenī
Tepat aiz sētas mirdzēja Rīgas brīnums — Marss, Marsiņš, velodroms, velotreks. Milzīgs, puspuvis, pamests koka Kolizejs. Tādu 1993. gadā leģendāro Rīgas velotreku kādā laikraksta publikācijā attēlo dzejnieks Jānis Rokpelnis. Latvijas treka riteņbraukšanas slavas ērai tolaik vēl nebija skanējuši kapa zvani, bet miršanas stunda lēnām tuvojās.
Atvadas jeb, kā paši saukuši, atvadu buršanās no riteņbraukšanas kluba Marss notika 2008. gada 31. martā pie lielā ozola. Tas vēl tagad aug bijušā velotreka vietā Brīvības ielā. Sportisti, treneri un kluba darbinieki bija sagādājuši zārku, kuru sākumā gribējuši sadedzināt, bet pēcāk pārdomājuši un sēru gājienā apnesuši apkārt likvidētajam trekam. Pie lielā ozola dziedājuši raganu dziesmas. Tā bija pēdējā diena Rīgas simtgadīgā velotreka dzīvē. Jau nākamajā dienā — 1. aprīlī — treka vārtus slēdza. Un tās bija beigas arī Latvijas velotreku zelta gadsimtam, jo Marss bija tā pēdējais bastions.
