Jaunais Hamburgas simbols Elbas filharmonija.
Pilsēta, kurā ieelpot brīvību
Esmu dzimusi rīdziniece, bet jau piekto gadu sevi dēvēju par hamburgieti jeb «hamburgeru» — kā mēs te smejoties sevi saucam. Studējusi Latvijas Universitātē angļu filoloģiju un jurisprudenci, strādājusi šajā jomā, tad vairākus gadus apceļojusi pasauli ar kuģi, sekojot savam vīram, kuģa kapteinim, un izdzīvojot šīs profesijas cieto garoziņu, esmu nonākusi ostas pilsētā Hamburgā. Lai cik dīvaini, bet tieši šeit esmu «atradusi» savu aicinājumu — latviešus un latviešu lietas, darbojoties kā projektu vadītāja Latviešu biedrībā Hamburgā.
Varbūt kādreiz ir vērts arī aizbraukt, lai atrastu sev to vistuvāko.
Kurš no pirmajiem priekšstatiem par pilsētu ir pilnībā mainījies, tur dzīvojot ilgāku laiku?
Lielpilsēta ar 1,8 miljoniem iedzīvotāju un ar vienu no lielākajām Eiropas ostām pilsētas sirdī — vai tādā pilsētā vispār var elpot? Var! Un kā vēl! Tas ir Hamburgas fenomens — atrodies pa vidu mutuļojoši kūsājošam notikumu virpulim, apkārt zib un ņirb viss — kultūras, valodas, ēdienu smaržas, ostas blīkšķi un cilvēku straumes —, bet nez kāpēc jūties mierīgs, jūties labi. Varbūt tas ir spirdzinošais, sāļais jūras gaiss, kas ar vējiem tiek atnests no Baltijas un Ziemeļu jūras, varbūt jaunatrastais draugs — ritenis, bet varbūt kūpošā karstvīna krūze, ko lēnām var baudīt, sēžot uz Alstera ezera lielajām trepēm.
