Aizamūras robežsargu brigādes pulka komandieris pulkvedis Pēteris Mežaks ar ģimeni — sievu Alisi (dzimusi fon Laurentija), dēliem Lorisu un Egonu Anatoliju. Ap 1910. gadu. No Ērika Jēkabsona privātā arhīva.
Piederība muižniecībai bija iekārojama līdz pat boļševiku apvērsumam 1917. gadā
Atbilstoši Krievijas impērijas likumiem iedzīvotājus tradicionāli iedalīja muižniekos, garīdzniecībā, pilsētu iedzīvotājos (goda un dzimtpilsoņi, sīkpilsoņi, ģilžu tirgotāji, amatnieki, zemāko kārtu pārstāvji) un zemniecībā. Latvieši galvenokārt bija zemnieki, pilsētās — sīkpilsoņi.
19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā situācija mainījās. Latvieši aizvien lielākā skaitā parādījās arī citās sabiedrības grupās, tajā skaitā muižniecībā. Turklāt runa nav par tām vācbaltiešu dzimtām, kurām bija latviska izcelsme un kuras muižniecībai piederēja jau gadsimtiem ilgi (fon Laimingi, fon Gaili u. c.), bet tieši par latviešu muižniekiem, kuru esamība palikusi ārpus mūsu vēsturiskās atmiņas.
