Ilustratīvs attēls no Pixabay.com.
Pārskatot gada veiksmes (un tās bija nepieredzēti, galvu reibinoši neparedzamas), klāt nāk atmiņas arī par skumīgiem notikumiem. Skandāli, lielu, valstiski nozīmīgu projektu aizkavēšanās un neizdošanās, korupcija, kara elpa pakausī. Un, protams, parastā dzīve, kur mēs satiekamies viens ar otru, kur mums ir kaut kā jāsadzīvo, kur dažkārt – tepat mums blakus – notiek lietas, par kurām pavisam grūti runāt, domāt, just.
Viens no šiem notikumiem, kas ne pavisam nav beidzies, bija zīdaiņa un viņa mammas pazušana (iespējams, mammai neizturot pēcdzemdību depresijas slodzi). Sekoju līdzi tām diskusijām, kas notika un vēl notiek sociālajos tīklos.
Cilvēki dalījās un dalās savos personīgajos stāstos, “attiecībās” ar depresiju. Profesionāļi pieliek klāt zināšanas, kādu padomu. Garāmgājēji: savu atšķirīgo viedokli. “Man nav laika depresijai”, “nav tādas diagnozes kā pēcdzemdību depresija”, “mūsu mammas tika ar visu galā bez veļas mašīnām un mikroviļņu krāsnīm un nesūdzējās par depresiju”, “depresija ir tad, kad ir pārāk daudz brīva laika”, “saņemies un beidz domāt tikai par sevi”, tās mammas “auklējas ar savām emocijām”.
