Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Sākšu ar traģisko. Tik liela mēroga pandēmiju digitālā sabiedrība vēl nav piedzīvojusi. Tas, ko mēs piedzīvojam Latvijā, ir tīrais nieks, salīdzinot ar to, ko piedzīvo mūsu līdzcilvēki Uhaņā Ķīnā, Ziemeļitālijā un citās vīrusa smagi skartajās vietās. Situācija, kad medicīnas darbinieki netiek galā ar inficēto skaitu. Brīdis, kad jāiesaista armija, lai tiktu galā ar mirušo zārku transportēšanu. Simtiem cilvēku, kas katru dienu mirst un kam ir ģimenes locekļi, radinieki, draugi, paziņas, kolēģi. Tūkstošiem jaunu ciešanu katru dienu. Tā ir traģēdija. Tās ir sāpes un izmisums.
Otra daļa ir nedaudz komiska. Mēs, cilvēki Latvijā, kuriem faktiski viss ir - mājas, ģimenes, finanses -, raudam un pārdzīvojam to…, ka mums jāpavada laiks mājokļos, ko paši esam iekārtojuši. Kopā ar… vīriem vai sievām, ko paši esam izvēlējušies, un bērniem, kas ir mūsu pašu mīlestību radīti. Briesmīgi, vai ne? Tik šausmīgi - pavadīt laiku savās mājās ar saviem ģimenes locekļiem. Sociālajos medijos cilvēki jūk prātā. Iesprostoti četrās sienās situācijā, kad nevar izrauties. Situācijā, kad nevar aizbēgt no… attiecību veidošanas ar sev tuvākajiem. Izmisums. Atceramies tomēr, ka ārkārtas situācija un vīruss nav karš. Mūsu mājas neviens neiznīcinās.
