Jānis Liepiņš. Publicitātes foto.
Pēdējos pāris gados Valsts aizsardzības dienests (VAD) ir izgaismojis situāciju, par kuru kā sabiedrība nojautām jau līdz šim, bet vairījāmies runāt skaļi. Jauniešu fiziskā sagatavotība neatbilst vēlamajiem kritērijiem. Ko tas patiesībā nozīmē un kāpēc par to neesam pietiekami domājuši un rūpējušies līdz šim? Vai interešu izglītība un sporta aktivitātes ir vienlīdz pieejamas visiem bērniem? Vai tomēr to pieejamība ir būtiski atkarīga no ģimenes finansiālajām iespējām un ģeogrāfiskās atrašanās vietas?
Diemžēl abi šie aspekti nereti spēlē izšķirošu lomu. Bet kā to risināt? Kā padarīt sportu pieejamāku ikvienam bērnam, neatkarīgi no finansiālajiem un tehniskajiem ierobežojumiem? Uzskatu, ka tā lielā mērā ir valsts un pašvaldību atbildība. Un šo atbildību var paust dažādos veidos. Viens no tiem – attīstīt jaunus sporta infrastruktūras objektus. Jā, budžeta iespējas vienmēr būs ierobežotas. Bet šeit ir vieta privātā un publiskā sektora sadarbībai. Privātu investoru interese šādu objektu realizācijā ir zema, jo skaidrs, ka tie nebūs lielās peļņas projekti. Tomēr, pašvaldības vai valsts līdzfinansējums projektu realizācijai varētu kalpot kā motivējošs apstāklis. Ja tas nav iespējams, tad būtiski vismaz nodrošināt pašvaldības līdzfinansējumu bērnu interešu izglītībai, tā motivējot gan pašus jaunos sportistus un to ģimenes, gan arī privātos uzņēmējus un sporta dzīves entuziastus realizēt šāda tipa ieceres.
Valsts prioritāte šī brīža ģeopolitiskajos apstākļos ir drošība. Bet viena no pieejām, ko varētu īstenot Nacionālie bruņotie spēki, domājot par VAD nākamajiem iesaukumiem, ir to prioritāro sporta veidu definēšana, kas tiešā veidā veicina militārās iemaņas un vēlamo fizisko sagatavotību. Bet šie sporta veidi ne tikai jānodefinē – ir arī jārīkojas. Ir jānodrošina labvēlīgi apstākļi to apguvei. Gan domājot par infrastruktūras objektu pieejamības veicināšanu, gan līdzfinansējumu.
Vienlaikus uzskatu, ka nepareiza pieeja ir bērnu virzīt tikai vienā sporta veidā, kas stimulē noteiktas muskuļu grupas un konkrētas, bieži vien šauras amplitūdas, koordinācijas prasmes. Domājot par vispārējo fizisko sagatavotību, katram jaunietim līdz 15 gadu vecumam ir jāapgūst prasme nopeldēt vismaz 100 metrus un noskriet 3 kilometrus. To nevar panākt, ja trenējas, piemēram, tikai un vienīgi tenisā, basketbolā vai futbolā.
Mēs, latvieši, protam lepoties ar mūsu sportistu sasniegumiem pasaules mērogā. Bet, lai šādi sasniegumi būtu biežāk, mums jārada apstākļi, kur šiem sportistiem izaugt. Sporta bāzēm jābūt izkaisītām pa dažādām pilsētām, bet, ja raugāmies Rīgas mērogā, pieejamām abos Daugavas krastos. Vienlaikus tām jābūt daudzveidīgām. Blakus nevajadzētu būvēt divus baseinus, bet baseina tuvumā izveidots basketbola laukums piešķir izvēles iespēju un pieejamo sporta veidu dažādību. Daudzveidība un dažādu sporta veidu izmēģināšana ir pieeja, kas veido fiziski sagatavotu un spējīgu jaunieti.
Drošības, veselības un vispārējas labklājības aspektu veicināšana ir mūsu kā sabiedrības kopīgs uzdevums. Tomēr būtisku lomu vēlamo mērķu sasniegšanā spēlē tieši valsts un pašvaldības. Tādēļ sadarbība starp privāto, valsts un pašvaldību sektoru ir pieeja, kas ļautu veidot daudzpusīgāku ikdienu mūsu bērniem un jauniešiem, kā arī rūpēties par veselīgu un labklājīgu sabiedrību nākotnē.
Autors ir Latvijas Olimpiskās komitejas viceprezidents, Latvijas Modernās pieccīņas federācijas prezidents.