Una Pūpola / @unattached.dresscode. Publicitātes foto.
2023. gada augustā Latvijas politisko partiju apvienība “Jaunā vienotība” Ministru prezidentes amatam izvirzīja esošo labklājības ministri Eviku Siliņu. Ņemot vērā to, ka līdz 2023. gadam Ministru prezidentes amatā ir bijusi tikai viena sieviete – Laimdota Straujuma, kura vadīja Ministru kabinetu no 2014. līdz 2016. gadam, Siliņas nominācijai būtu bijis jākalpo par notikumu, kas apliecinātu dziļas vērtību pārmaiņas Latvijas sabiedrībā.
Tomēr diskusijas, kuras drīz pēc tam aizsākās publiskajā telpā (plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos), kurās Evika Siliņa tika dēvēta, piemēram, par “zaķi”, “vērtējot” gan viņas kā sievietes ķermeni, gan tērpu izvēles, ilustrēja ne vien to, kā Latvijas sabiedrība uztver sievieti līderes lomā, bet iezīmēja arī plašāku problēmu – sievietes objektivizācijas dziļi iesakņojušos klātbūtni mūsdienu sabiedrībā, tai skaitā piešķirot īpašu nozīmi izskatam pat spriežot par profesionālajām kompetencēm.
Apģērbs politiskajā un korporatīvajā vidē ir vairāk nekā tikai stils vai modes izvēle. Tas ir spēcīgs sociālais signāls, kas kalpo par starpnieku starp indivīda iekšējo identitāti un sabiedrības priekšstatiem. “Varas kostīms” – klasiskā korporatīvā uniforma – ir kļuvis par simbolu, kas nodrošina piederības un autoritātes sajūtu. Tas savu veidolu mūsdienu izpratnē ieguva pagājušā gadsimta 70. - 80. gadu Rietumu korporatīvajā kultūrvidē. “Varas kostīms” simbolizēja sieviešu pieaugošo emancipāciju un palīdzēja veidot tēlu, kas pauž kompetenci un līderību. Proti, ieņemot vadītāju pozīcijas gan uz politiskās, gan uzņēmējdarbības skatuves, sievietēm “tika ieteikts” atteikties no “sievišķīgās vieglprātības” un vizuāli līdzināties saviem vīriešu dzimuma uzvalkos tērptajiem kolēģiem, lai tiktu uztvertas līdzvērtīgi profesionāli.
Sieviešu skaita pieaugums profesionālajā vidē rosināja diskusijas par “varas kostīma” nozīmi identitātes veidošanā. Tas pavēra iespēju sievietēm apliecināt varu un profesionalitāti, bet vienlaikus nozīmēja arī pielāgošanos vīriešu dominētajai korporatīvajai videi, pārņemot tās vizuālos kodus. Līdz ar to “varas kostīma” ienākšana sievietes garderobē ir gan tiešs, gan netiešs pierādījums tam, ka būšana sievietes ķermenī ietekmē viņas varas potenciālu un profesionālo kapitālu. “Varas kostīma” pretrunīgums sievietes garderobē slēpjas tajā, ka vienlaicīgi tas gan pilnvaro un dod iespēju, gan atspoguļo konformismu, pakļaujoties patriarhāta radītajiem kodiem.
Jāatzīst, ka pastāv plaisa starp konservatīvām nozarēm, piemēram, jurisprudenci, kur vizuālās identitātes normas paliek stingras, un jaunām industrijām, kā IT vai reklāma, kur pieaug brīvība un ērtības. Tomēr visos gadījumos paliek skaidrs – sabiedrība sargā noteiktu mikro sociālo kārtību, kurā vizuālais tēls tiek pakļauts stereotipiskiem rāmjiem, un sievietei korporatīvajā vidē rēķinās ar faktu, ka viņas ķermenis, pat noslēpts kostīmā, ir vairāk klātesošs un tiek vērtēts citādi nekā vīrieša ķermenis.
Kāpēc tas ir svarīgi? Tāpēc, ka sievietes vizuālā identitāte joprojām tiek interpretēta caur tradicionāliem priekšstatiem un sabiedrības gaidām attiecībā uz sievišķīgumu, kas nosaka, kādai “jāizskatās” sievietei, it sevisķi darījumu pasaulē. Šie vizuālie kodi ļauj sievietēm gūt autoritāti un virzīties pa karjeras kāpnēm, bet tajā pašā laikā tikt arī sodītām par savu izvēli būt varas pozīcijās. Neviļus rodas arī jautājums par šo jutīgo, neredzamo robežu – kā nepārkāpt to “smalko līniju”, kur beidzas sievišķība un sākas lietišķajā vidē “nevēlamā” seksualitāte. Šī dubultā realitāte paceļ dienas kārtībā diskusiju par dzimumu līdztiesību ne tikai mūsdienu politikā un biznesā, bet sabiedrībā kopumā.
Autore ir modes pētniece un dizainere.