Tiesneša āmurs. Foto: Gatis Dieziņš, LETA
Vispirms vēlos uzsvērt, ka vienmēr esmu bijis piekritējs tam, ka Latvijas pašvaldības kopā ar pārējām valsts institūcijām veido kopēju pārvaldes sistēmu ar galveno mērķi – demokrātiskā un efektīvā veidā panākt uzdevumu izpildi. Atšķirībā no daudziem maniem kolēģiem Latvijas Pašvaldību savienībā vienmēr arī esmu atzinis, ka pašvaldību darbību ir nepieciešams regulēt ne tikai speciālajā likumā “Par pašvaldībām”, bet arī kopējā Valsts pārvaldes iekārtas likumā. Vienmēr esmu teicis, ka pašvaldības pašpārvaldes princips nevar būt universāls un absolūts – valsts pārvaldes iestādēm ir jābūt tiesībām veikt efektīvu pašvaldību pārraudzību, novēršot iespējamos likumpārkāpumus to darbībā.
Tomēr pēdējā laika notikumi ap VARAM darbībām Rīgas domes nolikuma grozījumu sakarā, iepriekš ar Salaspils un citu pašvaldību komiteju locekļu ievēlēšanas lēmumiem, ar Rēzeknes lēmumu par maksas noteikšanu izglītības iestādē u.c, piespiež ministram Gerhardam uzdod virkni jautājumu par likumības nodrošināšanu. Kā rakstīju jau iepriekš – ja ministrs piemēro kādu lēmuma apturēšanas procedūru vienā pašvaldībā, tad pie līdzvērtīgu apstākļu esības citās pašvaldībās, viņš nevar atļauties to nedarīt arī attiecībā uz šīm pašvaldībām. Tāpat ministrs nevar atļauties reaģēt tikai uz sūdzībām par kādas pašvaldības lēmumu, bet “nepārraudzīt” tās pašvaldības, kurās konstatējamas analoģiskas iespējamā likumpārkāpuma pazīmes, bet neviens nesūdzas.
