Polijas ekonomikas forums
Džeimstaunas fonda Vašingtonā pētnieks Vladimirs Sokors intervijā Aivaram Ozoliņam
Tikai pirms pieciem, sešiem gadiem šķita, ka esam stingri noenkurojušies Rietumu struktūrās un mūsu nākotne ir droša. Nupat šādas drošības sajūtas vairs nav. Lai minam kaut vai tikai Centrālās un Austrumeiropas intelektuāļu un bijušo politiķu pērnvasar vēstulē Barakam Obamam paustās bažas par ASV intereses mazināšanos par šo pasaules daļu vai Obamas uzaicinājumu vienpadsmit reģiona valstu un valdību vadītājiem uz vakariņām pēc ASV un Krievijas kodolatbruņošanās līguma parakstīšanas Prāgā pagājušonedēļ ar nepārprotamu mērķi kliedēt viņu bažas, ka ASV tagad svarīgākas par reģiona valstu interesēm varētu būt attiecības ar Krieviju. Kas ir mainījies, un vai varam runāt par būtiskām politikas izmaiņām, vai tikai par pārpratumiem un nesaprašanos?
Es domāju, ka tās ir pagaidu nesaprašanās. Domāju, tā ir īslaicīga fāze, kurā Savienotās Valstis dažādu iemeslu dēļ zaudējušas fokusēšanos uz Eiropu. Šī tendence sākās Buša administrācijas laikā, īpaši viņa otrā termiņa laikā un, šķiet, bija kļuvusi gandrīz nekontrolējama Obamas administrācijas laikā. Tam ir virkne iemeslu. Viens ir īstermiņa domāšana, kas bijusi raksturīga ASV lēmumu pieņēmēju aprindām un arī politiskajai elitei kopumā pēc 2001.gada 11.septembra un tam sekojošajos karos Āzijā. Savienotās Valstis nolēma gandrīz vai vienas pašas uzņemties smagumu karot pret to, ko tās definēja kā starptautisko terorismu, un darīt to ar parastajiem militārajiem līdzekļiem divās valstīs Āzijas vidū - Irākā un Afganistānā -, par kurām tām no paša sākuma nebija izpratnes. Tās ir divas zaudējumus nesošas investīcijas.
