Arnis Vērzemnieks
Bērns, kurš šoruden sāka iet pirmajā klasē, skolu pabeigs 2038. gadā. Līdz tam Latvijā būs ievēlētas vēl vairākas Saeimas un, visticamāk, nomainījušās vairākas valdības. Taču šī bērna nākotnei svarīgi būs pavisam konkrēti jautājumi. Vai viņš būs ieguvis labu izglītību? Vai Latvijā būs iespējas atrast labi apmaksātu darbu vai veidot savu uzņēmumu? Vai viņš vēlēsies šeit dzīvot, dibināt ģimeni un audzināt savus bērnus?
Atbildes uz šiem jautājumiem lielā mērā būs atkarīgas no lēmumiem, kurus pieņemam jau šodien.
Latvija ir ievēlējusi 15. Saeimu. Sācies jauns politiskais cikls, kurā priekšplānā izvirzās ierastie jautājumi par nākamās valdības veidošanu, ministru amatiem un politiskajām prioritātēm. Tas viss ir svarīgi, tomēr šajā brīdī būtu vērts paskatīties arī mazliet tālāk par nākamajiem četriem gadiem.
Vai mums ir pietiekami skaidrs priekšstats, kādu Latviju vēlamies redzēt pēc desmit, divdesmit vai trīsdesmit gadiem? Un, ja šāds priekšstats ir, vai mūsu politiskie lēmumi patiešām palīdz tam tuvoties?
Manuprāt, tas ir viens no būtiskākajiem jautājumiem, par kuru būtu jārunā, sākoties jaunam politiskajam ciklam.
Kad mēs zinājām, uz kurieni ejam
Atceroties Latvijas attīstību pēc neatkarības atjaunošanas, man šķiet, ka deviņdesmitajos gados un šī gadsimta sākumā valsts stratēģiskais virziens bija vieglāk saprotams. Mēs vēlējāmies nostiprināt savu neatkarību, kļūt par Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti un neatgriezeniski nostiprināt Latvijas piederību Rietumu demokrātiskajai pasaulei.
Tie bija mērķi, kas palīdzēja noteikt politiskās prioritātes, pieņemt lēmumus un īstenot reformas. Bija samērā skaidrs, ko vēlamies sasniegt un kas jāpaveic, lai tas izdotos.
Protams, nevajag idealizēt pagātni. Sabiedrība arī toreiz nebija vienota visos jautājumos. 2003. gada referendumā par dalību Eiropas Savienībā nobalsoja 66,97 % balsotāju, bet gandrīz trešdaļa bija pret.(1) Arī politiskie spēki atšķīrās savos priekšstatos par valsts ekonomisko un sociālo attīstību.
Tomēr pastāvēja viens plašāk atbalstīts stratēģiskais virziens. Turklāt tam bija konkrēts sasniegšanas brīdis. 2004. gadā Latvija kļuva par NATO un Eiropas Savienības dalībvalsti.
Kopš tā laika esam dzīvojuši pavisam citos apstākļos. Dalība šajās organizācijās joprojām ir mūsu drošības un attīstības pamats, taču tā vairs nevar būt galvenais nākotnes mērķis. Savukārt labklājību, konkurētspējīgu ekonomiku vai cilvēku dzīves kvalitāti nevar sasniegt vienā noteiktā datumā. Tas ir darbs, kas nekad nebeidzas.
Un tieši tāpēc šodien vienoties par Latvijas nākotni ir sarežģītāk nekā pirms divdesmit vai trīsdesmit gadiem.
Stratēģiju netrūkst. Bet vai tās palīdz izvēlēties?
Te vietā ir pamatots iebildums – Latvijai taču jau ir sava nākotnes vīzija.
Satversmes ievads skaidri pasaka, kādēļ Latvijas valsts pastāv un kādas vērtības tai jāaizsargā.(2) Mums ir Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam, Nacionālais attīstības plāns un dažādu nozaru stratēģijas.(3)
Turklāt šobrīd tiek izstrādāta jauna ilgtermiņa stratēģija – «Latvija 2050».(4) Septembrī publiskotajā stratēģijas kodolā runāts par valsts pastāvēšanu, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu, cilvēku labklājību un iespējām. Piedāvāti arī izmērāmi mērķi, piemēram, stabilizēt iedzīvotāju skaitu un panākt, lai Latvijas darba ražīgums sasniegtu vismaz Eiropas Savienības vidējo līmeni.
Tās ir būtiskas lietas, un nebūtu godīgi apgalvot, ka Latvija savu nākotni vispār neplāno.
Tomēr es redzu atšķirību starp valsts attīstības plānošanu un kopīgu nākotnes redzējumu, kas patiešām ietekmē politiskos lēmumus.
Stratēģijā varam ierakstīt, ka vēlamies pārtikušu, drošu, izglītotu un veselīgu sabiedrību. Diezin vai atradīsies daudz cilvēku, kuri tam iebilstu. Taču ar šādu vienošanos vēl nepietiek.
Grūtāk ir vienoties, kam dosim priekšroku, ja naudas, cilvēku un laika nepietiek visam. Ko esam gatavi mainīt? No kā atteikties? Kādus rezultātus uzskatīsim par pietiekami svarīgiem, lai tos turpinātu sasniegt arī pēc valdības maiņas?
Man šķiet, ka tieši šeit Latvijas ilgtermiņa attīstības plānošanai vēl ir daudz darāmā.
Labklājību nevar panākt tikai ar vēlēšanos
Labs piemērs ir Latvijas ekonomika.
Saskaņā ar Eiropas Komisijas 2026. gada ziņojumu Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju, ņemot vērā pirktspējas atšķirības, 2025. gadā sasniedza 71 % no ES vidējā līmeņa.(5) Darba ražīgums uz vienu nostrādāto stundu bija vēl zemāks – 62,2 % no ES vidējā.
Aiz šiem skaitļiem slēpjas ļoti praktiska problēma. Ja Latvijas uzņēmumi un darbinieki rada mazāku ekonomisko vērtību nekā citviet Eiropā, ilgtermiņā būs grūtāk nodrošināt konkurētspējīgas algas, lielākus nodokļu ieņēmumus un kvalitatīvus publiskos pakalpojumus.
Lai to mainītu, nepieciešami ieguldījumi izglītībā, pētniecībā, tehnoloģijās un uzņēmumu attīstībā. Taču ieguldījumu rezultāti ne vienmēr ir redzami nākamajā gadā. Reizēm paiet desmit gadi, līdz tie sāk būtiski ietekmēt ekonomiku.
Tikmēr jau šodien nepieciešama nauda veselības aprūpei, pensijām, aizsardzībai un daudzām citām vajadzībām.
Kā atrast līdzsvaru? Cik daudz esam gatavi ieguldīt nākotnes izaugsmē, ja tas nozīmē atteikties no kāda tūlītēja ieguvuma? Kā panākt, lai šie ieguldījumi tiešām dod rezultātu?
Līdzīgi ir ar reģionu attīstību. Mēs vēlamies, lai cilvēki dzīvotu arī ārpus Rīgas, lai reģionos būtu skolas, slimnīcas, darbavietas un kvalitatīvi pakalpojumi. Taču iedzīvotāju skaits samazinās, sabiedrība noveco, un daudzviet esošo infrastruktūru uzturēt kļūst arvien grūtāk.
Varam censties saglabāt pēc iespējas plašu pakalpojumu tīklu. Varam vairāk ieguldīt spēcīgos reģionālajos centros, transportā un pakalpojumu pieejamībā. Visticamāk, būs vajadzīga abu pieeju kombinācija. Taču jebkurā gadījumā būs jāpieņem lēmumi, kas ne visiem patiks.
Tās ir izvēles, kurās patiesībā atklājas valsts attīstības vīzija. Nevis tajā, cik pārliecinoši spējam aprakstīt vēlamo nākotni, bet tajā, ko darām, lai to sasniegtu.
Bez uzticēšanās būs grūti vienoties
Ir vēl kāds jautājums, kuru nedrīkstam ignorēt, - sabiedrības uzticēšanās politiskajai varai.
OECD 2026. gadā publicētā pētījuma dati rāda, ka 2025. gadā tikai 27 % Latvijas respondentu pauda augstu vai vidēji augstu uzticēšanos valdībai.(6) Vēl satraucošāks ir cits rādītājs – vien 14 % pozitīvi vērtēja iespēju tādiem cilvēkiem kā viņi ietekmēt valdības rīcību.
Tas, protams, nenozīmē, ka cilvēkiem nav kopīgu nākotnes mērķu. Taču ir grūti panākt atbalstu ilgtermiņa reformām, ja ievērojama sabiedrības daļa šaubās par savām iespējām ietekmēt lēmumus.
Turklāt cilvēku gaidas ir ļoti konkrētas. Providus un SKDS 2026. gada jūlija aptaujā veselības aprūpi kā vienu no trim svarīgākajām nākamās Saeimas risināmajām problēmām nosauca 46 % respondentu.(7) Tālāk sekoja ekonomika, izglītība un valsts drošība.
Cilvēki vēlas redzēt uzlabojumus savā ikdienā, nevis klausīties kārtējos solījumus par gaišu nākotni. Un viņiem ir pamats to prasīt.
Varētu pat jautāt – vai mums vispār vajadzīga vēl viena valsts vīzija? Varbūt pietiktu, ja politiķi kvalitatīvi paveiktu savu darbu?
Daļēji tam piekrītu. Latvijai noteikti nav nepieciešams vēl viens dokuments tikai tādēļ, lai mums būtu jauns dokuments. Taču atsevišķu problēmu risināšana bez skaidra ilgtermiņa virziena arī nav pietiekama. Pastāv risks, ka ieguldīsim resursus savstarpēji nesaistītās iniciatīvās, kuru kopējais pienesums valsts attīstībai būs mazāks, nekā varētu būt.
Jauns politiskais cikls – iespēja domāt tālāk
Saeimas ievēlēšana šo jautājumu padara īpaši aktuālu.
Politiskajām partijām ir atšķirīgas programmas, uzskati un priekšstati par to, kā valstij jāattīstās. Tas ir normāli un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā. Mums nav vajadzīga vienprātība par katru politisko lēmumu, un demokrātijai nenāktu par labu viens visiem obligāts nākotnes modelis.
Tomēr ir jautājumi, kuros būtu jāspēj vienoties pāri viena Saeimas sasaukuma robežām.
Piemēram, kādu ekonomiku vēlamies izveidot? Kādas prasmes būs nepieciešamas mūsu bērniem? Kā nodrošināsim, ka Latvijā ir pietiekami daudz cilvēku, kuri strādā, veido uzņēmumus un uztur valsts ekonomiku? Kā panāksim, lai valsts drošība un latviešu valodas un kultūras pastāvēšana balstītos arī spēcīgā ekonomikā un saliedētā sabiedrībā?
Šie jautājumi ir cieši saistīti. Ekonomika rada iespējas finansēt drošību un publiskos pakalpojumus. Laba izglītība un veselības aprūpe palīdz cilvēkiem pilnvērtīgi piedalīties ekonomikā. Savukārt droša valsts un uzticamas institūcijas ir būtisks priekšnoteikums cilvēku vēlmei šeit dzīvot un uzņēmēju gatavībai ieguldīt.
Manā ieskatā Latvijas ilgtermiņa attīstībā uzmanība būtu jākoncentrē uz dažiem savstarpēji saistītiem rezultātiem: būtiski augstāku ekonomikas produktivitāti un iedzīvotāju ienākumiem, labāku dzīves kvalitāti un iespējām veidot nākotni Latvijā, kā arī drošu, demokrātisku valsti ar stipru latviešu valodu un kultūru.
Neviens no šiem mērķiem nav jauns. Jautājums ir, vai spējam tos pārvērst konsekventā valsts politikā, kurā redzamas prioritātes, izmaksas un atbildība par rezultātu.
Šobrīd tam ir piemērots brīdis. Tiek izstrādāta «Latvija 2050» un Nacionālais attīstības plāns 2028.–2034. gadam.(8) Tā ir iespēja jaunajai Saeimai nevis sākt vēl vienu stratēģijas izstrādi, bet izmantot jau paveikto, lai nonāktu pie plašākas vienošanās.
Es gribētu redzēt, ka Saeima šim procesam piešķir lielāku politisko nozīmi. Ka diskusija nepaliek tikai ministriju, ekspertu un ierastā konsultāciju dalībnieku lokā. Ka uzņēmēji, pašvaldības, reģionu iedzīvotāji, jaunieši un pilsoniskā sabiedrība tiek iesaistīti sarunā ne tikai par vēlamajiem mērķiem, bet arī par konkrētām izvēlēm un to sekām.
Valsts kanceleja varētu sagatavot vairākus pamatotus attīstības scenārijus, skaidri parādot to iespējamos ieguvumus, izmaksas un riskus. Tos varētu apspriest arī reprezentatīvos iedzīvotāju paneļos, lai uzklausītu cilvēkus ārpus politiski un sabiedriski aktīvākajām grupām.
Saeimai savukārt būtu jāuzņemas atbildība par galveno ilgtermiņa prioritāšu apstiprināšanu, bet valdībai par to sasaisti ar budžetu, reformām un konkrētiem rezultātiem. Reizi gadā sabiedrībai būtu jāredz saprotams pārskats par to, kas patiešām sasniegts un kur nepieciešamas izmaiņas.
Protams, nākamajām valdībām jāsaglabā iespēja mainīt neveiksmīgus lēmumus. Taču šādām izmaiņām vajadzētu būt pamatotām, nevis notikt tikai tādēļ, ka mainījusies politiskā vara.
Kādu Latviju atstāsim nākamajai paaudzei?
Iespējams, Latvijai vairs nekad nebūs tik skaidri formulējama un vienkārši izmērāma kopīga mērķa kā savulaik iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO. Un tas nav nekas slikts. Valsts attīstība pēc savas būtības ir daudz sarežģītāka par viena konkrēta ārpolitiskā mērķa sasniegšanu.
Taču tas neatbrīvo mūs no nepieciešamības vienoties par virzienu.
Jaunajai Saeimai priekšā ir četri gadi. Latvijas nākotnes veidošanai ar to ir par maz, bet pietiek, lai pieņemtu lēmumus, kuru ietekme būs jūtama vēl pēc vairākiem gadu desmitiem.
Es negaidu, ka jaunā Saeima atrisinās visas Latvijas problēmas. Taču gribētos, lai šis politiskais cikls dotu vairāk nekā tikai kārtējo valdības deklarāciju, jaunas prioritātes un nākamās vēlēšanas.
Lai pēc četriem gadiem mēs spētu novērtēt ne tikai to, ko konkrētā valdība ir vai nav paveikusi, bet arī to, vai Latvija ir kļuvusi kaut nedaudz tuvāka valstij, kādā vēlamies dzīvot.
Un te mēs atgriežamies pie bērna, kurš šoruden sāka skolu.
Kad viņš 2038. gadā domās par savu nākotni, viņam būs mazsvarīgi, cik stratēģiju šo gadu laikā esam pieņēmuši un cik valdību deklarācijās solīta labklājība.
Viņam būs svarīgi, vai Latvijā ir vērts palikt.
Varbūt tieši no šī jautājuma mums vajadzētu sākt sarunu par Latvijas nākotni.
Autors ir interešu pārstāvības biroja Vērzemnieks Batalauska Public Affairs vadošais partneris.
Avoti:
- https://arhivs.cvk.lv/lv/tn-2003-rezultati/
- https://likumi.lv/ta/id/57980-latvijas-republikas-satversme
- https://www.mk.gov.lv/lv/latvija2030
- https://www.mk.gov.lv/lv/jaunums/latvija-2050-no-nakotnes-scenarijiem-lidz-kopigai-ricibai
- https://economy-finance.ec.europa.eu/economic-surveillance-eu-member-states/country-pages-including-country-reports/country-report-latvia_en
- https://www.oecd.org/en/publications/oecd-survey-on-drivers-of-trust-in-public-institutions-2026-results_c88c8869-en/latvia_e751f958-en.html
- https://providus.lv/petijumi/sabiedribas-mandats-parvaldibas-barometrs-2026-2029/
- https://www.mk.gov.lv/lv/latvijas-nacionalais-attistibas-plans-2028-2034gadam