Atkritumu tvertņu revidenti. Foto - Edijs Pālens, LETA.
Bezpajumtniecība bieži tiek uzlūkota kā dabiska parādība, kuru veido situācija ekonomikā, kas mijas ar personu neveiksmīgām dzīves izvēlēm, kur daudzi neredz iespējas mainīt ne vienu, ne otru. Tomēr vairāku valstu un pašvaldību pieredze rāda, ka ir pamats būt optimiskākiem – bezpajumtniecība ir atkarīga gan no darba, veselības, sociālās un mājokļu sistēmas, gan mazināma ar mērķtiecīgu politiku un pielāgotiem pakalpojumiem. Šajā iespaidā pēdējos gados arvien vairāk valstis uzstāda stratēģisku mērķi izbeigt bezpajumtniecību[1].
To kā 2030. gada mērķi ir noteikusi arī Latvijas parakstītā Lisabonas deklarācija par Eiropas platformu bezpajumtniecības apkarošanai. Meklējot risinājumus, pēc Sabiedrības integrācijas fonda iniciatīvas, Latvijā 2022.-2023. gadā tika izmēģināts Mājoklis vispirms pakalpojums ilgstošās bezpajumtniecības izbeigšanai, kura rezultāti - 95% dalībnieku mājokli gada laikā saglabāja -, parāda, ka sabiedrība bez bezpajumtniecības ir iespējama arī Latvijā[2].
