Edmunds Cepurītis. Publicitātes foto.
Šī vasara liek runāt par mežiem. Ne tikai tādēļ, ka lietavas ļauj cerēt uz labu gadu sēņotājiem. Un ne tikai tādēļ, ka Zemkopības ministrs pār pilsonisko sabiedrību cieņpilnas diskusijas vietā izvēlējies noliet emocionālu pārmetumu lietu.
Vēl svarīgāks iemesls runāt par Latvijas mežiem ir visai sabiedrībai piederošo mežu izciršana, kas nu jau vairākus gadus notiek bez skaidriem datiem un atbildības. Saglabājot esošo kursu mēs riskējam pazaudēt mūsu mežus, kādus tos pazīstam. Ja to pieļausim, mēs par to dārgi samaksāsim – gan finansiāli, gan ar naudā neizmērāmiem zaudējumiem.
Vēlējos padalīties gan ar faktiem, gan ar vairākām diskusijām valdībā, kas man liek nodot šādu brīdinājumu.
Te gribu uzsvērt, ka nerunāšu par privāto īpašnieku tiesībām un pienākumiem savu mežu apsaimniekošanā. Tā arī ir nozīmīga tēma, kas pelnījusi atsevišķu diskusiju. Bet Latvijā ap puse mežu ir visas sabiedrības kopīpašums. Tieši šo valsts mežu apsaimniekošanas lēmumi šobrīd ir izšķiroši svarīgi.
Ja ir viena lieta, ar ko valdība var rēķināties, tie ir pastāvīgie aicinājumi cirst vairāk.
Jau 2009. gadā tika lemts cirst vairāk valsts mežu – nevis balstoties kādos aprēķinos, bet, lai palīdzētu budžetam. Kopš tā laika nav bijis nevienas valdības, kurai kāds nebūtu prasījis valsts mežos cirst vēl vairāk. Tā nu Latvijā 16 gadu laikā kopējie ciršanas apjomi palielināti no 10 miljoniem kubikmetru līdz rekordaugstiem 16 miljoniem kubikmetru koksnes 2024. gadā. Šajā periodā meža nozares īpatsvars Latvijas IKP gan nav būtiski mainījies, saglabājoties 5% līmenī, vienlaikus izsmeļot un apdraudot arvien vairāk Latvijas dabas resursu.
Pieeja “vienmēr cirst vairāk” ir radījusi tādus Latvijas mežus, kādus tos visi redzam – līdz maksimumam izrobotus ar kailcirtēm, nespējīgus saglabāt tās dabas vērtības, kas šeit pastāvējušas simtiem gadu.
Lai noslēptu šīs visiem redzamās problēmas un skaitļus, tiek ieguldīti lieli līdzekļi – iegūti no mūsu nocirstajiem mežiem – maldinošu stāstu stāstīšanā.
Viens no stāstiem – Latvijā mežu tomēr paliekot vairāk. Fakti gan rāda, ka pieagušu mežu platības samazinās (jo tie tiek nocirsti). Tomēr arī katrs izcirtums Latvijā tiek uzskaitīts kā “mežs”, kas ļauj šīs izmaiņas noslēpt.
Cits stāsts – Latvijā nocērtam mazāk, nekā mežos izaug. Tomēr stāsts ir novecojis – dati rāda, ka nu jau ceturto gadu koksnes krāja Latvijā samazinās.
Saistīti – meži esot jācērt pēc iespējas jaunāki, citādi tie sapūs. Tomēr dati rāda, ka tieši koksnes krājas pieaugums mežsaimniecībai nepieejamās (aizsargājamās) teritorijās ir kompensējis koksnes krājas sarukumu citur. Ja datos par mežiem vienmēr tiktu nodalītas tikai ciršanai pieejamās platības, tas būtu skaidri redzams.
Jau vairākus gadus tiek rūpīgi veidots arī komplekss stāsts par to, kā veci meži radot CO2 emisijas, bet arvien jaunāku mežu ciršana ir labākais veids oglekļa piesaistes palielināšanai. Realitātē tieši ar ciršanas apjomu palielināšanu ir sagrauta oglekļa piesaiste Latvijas meža zemēs, bet ciršanas samazinājums būtu ātrākais veids tās atjaunošanai (par to arī tālāk).
Visu šo stāstu mērķis – izvairīties no atbildības. Tos par publiskajiem līdzekļiem gadiem ilgi izplata Zemkopības ministrija un tās pārraudzībā esošie “Latvijas valsts meži”, veidojot veselu ekosistēmu, kas pārtiek no mūsu mežu izciršanas iegūtajiem līdzekļiem.
Pārzinot šo situāciju, es un Progresīvo pārstāvji valdībā neesam piekrituši trīs līdzšinējiem Zemkopības ministrijas piedāvājumiem šai valdībai vēl vairāk palielināt mežu ciršanu. Neplānojam tos atbalstīt arī nākotnē. Zemkopības ministrs, savukārt, plāno turpināt šādus piedāvājumus gatavot.
Lai diskusijas par sabiedrības īpašumu nepaliktu tikai valdības gaiteņos, man šķiet vērtīgi šo sarunu padarīt atklātāku.
Šobrīd īpaši svarīgs ir jautājums par klimata mērķiem mežu zemēs.
Mežu loma CO2 ciklā ir nenovērtējama, īpaši Latvijā. Vēl nesenā pagātnē oglekļa piesaiste meža zemēs pārsniedza visas Latvijā radītās emisijas. No 1994. līdz 1997. gadam Latvija jau reiz bija sasniegusi klimatneitralitāti pateicoties mūsu mežiem.
Ja neskata mežu sadaļu, CO2 emisijas Latvijā ir maz mainījušās – neskatoties uz ekonomiskās labklājības pieaugumu, emisiju pieaugums dažās jomās (transportā) ir kompensēts ar samazinājumu citās (enerģijas ražošanā).
Tomēr, atgriežot bilancē mežu zemes, Latvija šajā laikā ir ļoti attālinājusies no klimatneitralitātes.
Vēl 2008. gadā meža zemes piesaistīja 10 miljonu tonnu CO2, kas kompensēja vairāk kā 70% citu sektoru emisiju Latvijā. Šobrīd oglekļa piesaiste meža zemēs ir apstājusies. Pat vēl vairāk – jaunākie dati rāda, ka 2022. un 2023. gadā Latvijas meži jau ir kļuvuši par emisiju avotu un neko kompensēt nespēj. Izcirtumi ir sagrāvuši mūsu mežu spēju piesaistīt oglekli.
Svarīgi, ka šie fakti vairs nav tikai vides zinātnes ekspertu interešu lauks. Tie ir kļuvuši par būtisku daļu no Latvijas saistībām ANO un ES klimata politikā. Tās nav brīvprātīgas un atkarīgas no politiskajām modes tendencēm. Pēdējās vienošanās ES paredz Latvijai pienākumu samazināt emisijas gan zemes izmantošanas sektorā (kurā iekļaujas mežu zemes), gan visās jomās kopā (kurās meži ir iekļauti kā būtiska daļa). Tas nozīmē, ka tā vietā, lai Latvijā izmantotu mežu potenciālu vieglai klimata mērķu sasniegšanai, mežu izciršanas radītais CO2 būs par dārgu naudu jākompensē citām nozarēm. Tas ir neprāts, par ko jārunā kā skandālu katrā diskusijā par klimata mērķiem.
Progresīvo pārstāvji valdībā katrā klimata politikas lēmumā ir prasījuši skaidri atspoguļot arī rīcības mežos. Neatrodot atbilstošus uzdevumus mežu politikai Nacionālajā enerģētikas un klimata plānā, vienojāmies par valdības uzdevumu Klimata un enerģētikas ministrijai un Zemkopības ministrijai tos sagatavot.
Tikai pirms pāris mēnešiem beidzot publicēts Zemkopības ministrijas sagatavots ziņojums par šo jautājumu. Valdības uzdevums gan joprojām nav izpildīts – uzskaitītie pasākumi neļauj izpildīt 2030. gada mērķus zemes izmantošanas sektorā un īpaši mežos.
Tomēr šajā ziņojumā var atrast dažas atbildes. Skatoties uz ziņojuma datiem (ne stāstiem), skaidri redzams, ka samazinot mežu ciršanas apjomus līdz racionālam līmenim, būtu iespējams bez problēmām izpildīt Latvijas saistības uz 2030. gadu. Tās ir labas ziņas gan tiem, kas nevēlas tuvākajos gados no mūsu kopīgajiem līdzekļiem maksāt simtiem miljonu vērtas soda naudas par ES likuma pārkāpumiem, gan arī tiem, kas vienkārši vēlas samazināt nesamērīgo mežu izciršanu. Tātad – vairākumam Latvijas sabiedrības.
Lai sasniegtu klimata mērķus mežu jomā, būtu jānosaka atbildīgie, kuru šobrīd nav. Vispirms tiem jābūt “Latvijas valsts mežiem”. Uzņēmuma valdei jānosaka skaidrs mērķis piesaistīt apsaimniekotajos mežos noteiktu oglekļa apjomu katram no gadiem līdz 2030. gadam. Šī uzņēmuma rīcībā ir teju puse Latvijas mežu – pietiekams resurss, lai panāktu izmaiņas. Vai mērķus labāk sasniegt tikai ar ciršanas apjomu samazināšanu vai arī citām papildu metodēm (mazāk nesamērīga platuma meža ceļu ierīkošanas) – tas var palikt uzņēmuma valdes ziņā. Tomēr jābūt nepārprotami skaidram, ka nespēja šos uzdevumus izpildīt nebūs savienojama ar atrašanos sabiedrības dāsni apmaksātos valdes locekļa amatos.
Ziņojumā un Zemkopības ministrijas plānos tāda uzdevuma joprojām nav. Tā vietā ciršanas apjoma samazināšana (kas ļauj viegli sasniegt klimata saistības gan 2030., gan 2050. gadā) vērtēta negatīvi, jo “pēc 2050. gada mežizstrādes ierobežošanas pozitīvā ietekme strauji samazināsies”. Grūti to uztvert citādi kā joku. Klimata krīzes kontekstā atmest lēti īstenojamu emisiju samazināšanu līdz 2030. gadam tikai tādēļ, ka neprecīza modelēšana kaut ko uzrāda pēc 2050. gada, būtu tas pats, kas plānot doktora disertācijas nosaukumu pirms nokārtoti vidusskolas eksāmeni.
Mežu ciršanas samazinājums būtu iespēja koksnes pievienoto vērtību balstīt citos principos. Nebūs iespējams arvien vairāk cirst ierobežotos Latvijas mežus, taču vēl ilgi ir iespējams iegūt lielāku labumu no koksnes pārstrādes palielināšanas valsts robežās. Viens no konkrētākajiem uzdevumiem būtu atjaunot valsts mežos iegūtajai koksnei FSC sertifikāciju, lai pavērtu iespēju, piemēram, IKEA mēbeļu ražotnei Latvijā (tās ražo tikai no šādi sertificētas koksnes). Šāda meža nozares transformācija Latvijai ir ļoti nepieciešama – bet tā iespējama tikai izlēmīgi nostājoties pret nesamērīgo koksnes plūsmu pa tiešo no Latvijas mežiem uz Latvijas ostām.
Ir iespējams Latvijas mežu saimniecību beidzot pagriezt atpakaļ uz normalitātes ceļa.
Taču var notikt arī pretējais pagrieziens. Var turpināt slēpt un ignorēt datus un var lemt par vēl plašāku mežu ciršanu. Tas gan būtu iespējams tikai vienlaikus īstenojot citus Zemkopības ministrijas priekšlikumus – atļaut cirst jaunākus mežus, dubultot maksimālās kailciršu platības, atceļot ciršanas ierobežojumus piejūras mežos un vairāk cērtot arī aizsargājamās dabas teritorijās.
Vēl vairāk kailciršu neatgriezeniski izmainītu Latvijas mežu lomu ainavā tur, kur tā vēl ir saglabājusies.
Vēl vairāk ciršanas radītu vairāk CO2 emisiju no meža zemēm. Latvija nespētu izpildīt 2030. gada saistības, bet mežu radītais piesārņojums būtu jāsedz citām jomām – transportam, mājokļiem un rūpniecībai.
Vēl dziļāka ieslīgšana lēto resursu eksporta atkarībā tikai stiprinātu tos spēlētājus, kas no tās pelna jau šobrīd.
Šis būtu īstais brīdis sabiedrībā atklāti un skaidri apspriest par to, kādu vēlamies Latvijas mežu nākotni.
Autors ir Saeimas deputāts (Progresīvie).