Jānis Abāšins. Publicitātes foto.
Dažādas krīzes un nelaimes gadījumi Latvijā, gribam to vai nē, notiek regulāri. Upes iziet no krastiem, plosās spēcīgas vētras un lietusgāzes, applūst privātmājas un daudzdzīvokļu ēkas, izceļas postoši ugunsgrēki. Cilvēkus evakuē, pašvaldības meklē pagaidu mājokļus, valsts piešķir ārkārtas atbalstu. Taču katra šāda krīze sniedz dažādas mācības un liek uzdot vienu un to pašu jautājumu – vai paši esam izdarījuši visu, lai sevi un savus tuviniekus pasargātu?
Bauskas ielas sprādziens – skarbs realitātes tests
2. janvārī Rīgā, daudzdzīvokļu namā Bauskas ielā, notikušais gāzes sprādziens kļuva par sāpīgu atgādinājumu tam, cik trausla var būt mūsu ikdienas drošība. Traģēdijā bojā gāja divi cilvēki, citi tika ievainoti, savukārt vairāk nekā 70 dzīvokļu iemītnieki vienā mirklī palika bez mājokļa.
Latvijas Apdrošinātāju asociācijas apkopotā informācija liecina, ka apdrošināti bija tikai aptuveni 45 % dzīvokļu. Pārējie iedzīvotāji nonāca situācijā, kurā viņu finansiālā nākotne kļuva neskaidra jau pirmajās stundās pēc negadījuma.
Iemesli, kāpēc tik daudz dzīvokļu nebija apdrošināti, noteikti ir dažādi, un par tiem mēs precīzi nezinām. Kāds, iespējams, to nevarēja atļauties, kādam bija citas prioritātes, cits uzskatīja, ka ar viņa mājokli “nekas nevar notikt”. Diemžēl, dzīvojot daudzdzīvokļu mājā, daudzmaz varam kontrolēt tikai savu rīcību, bet to, kā savā īpašumā rīkojas kaimiņš, ir grūti vai pat neiespējami ietekmēt, kas būtiski paaugstina riskus, un viena kaimiņa bezatbildīga vai patvaļīga rīcība var radīt sekas visai mājai.
Bauskas ielas traģēdija apliecina, ka darbus ar gāzes un citām bīstamām iekārtām drīkst veikt tikai profesionāļi – kļūdas cena var būt cilvēku dzīvības. Pat nelielas, šķietami “sadzīviskas” manipulācijas var novest pie cilvēku bojāejas un masīviem postījumiem visai ēkai, no kuras darbu veicējam pieder tikai neliela daļa.
Pirmo palīdzību sniedz apdrošinātāji
Šajā negadījumā ļoti uzskatāmi parādījās atšķirība starp apdrošinātiem un neapdrošinātiem iedzīvotājiem. Tie, kuru dzīvokļi bija apdrošināti, pirmo praktisko atbalstu saņēma visātrāk – jau pirmajās dienās tika izmaksātas sākotnējās atlīdzības pirmās nepieciešamības preču iegādei, ikdienas izdevumu segšanai vai pagaidu mājokļa nodrošināšanai. Apdrošinātājs šādā brīdī kļuva par cietušo atbalsta partneri, kas ļāva cilvēkiem ātrāk stabilizēt situāciju pēc piedzīvotā satricinājuma.
Valsts un pašvaldības atbalsts arī nodrošina minimumu, tomēr pilnvērtīgu drošību un ilgtermiņa finansiālo stabilitāti vislabāk veido individuāla atbildība un apdrošināšana.
Mājas karkasa apdrošināšana
Pašlaik vēl nav iespējams precīzi novērtēt visus postījumus – to noteiks būvspeciālistu un ekspertu atzinumi. Ja ēku būs iespējams atjaunot, apdrošināšana segs gan konkrēto dzīvokļu atjaunošanas izmaksas, gan arī mājas kopīgo konstruktīvo elementu remontu dzīvokļa īpašnieka domājamās daļas apmērā, ja tas paredzēts līgumā.
Savukārt, ja tiks secināts, ka ēku atjaunot nav iespējams, apdrošinātāji saviem klientiem atlīdzinās dzīvokļu tirgus vērtību vai līdzvērtīga mājokļa iegādi.
Šeit īpaši svarīgs ir jautājums par visa mājas karkasa apdrošināšanu. Ja tas būtu izdarīts, ēkas atjaunošanas izmaksas segtu apdrošinātājs. Pretējā gadījumā matemātika ir nežēlīga – apdrošināto dzīvokļu īpašnieku vietā maksās apdrošinātāji, bet pārējiem būs jāmaksā pašiem. Vai visi to spēs?
Šis gadījums, kad viena dzīvokļa saimnieka vai īrnieka rīcība var novest pie visas ēkas nelietojamības, ir ļoti uzskatāms piemērs šāda apdrošināšanas veida nepieciešamībai praktiski jebkurai daudzsaimnieku mājai.
Pagaidu mājoklis – būtisks, bet reizēm aizmirsts segums
Būtisks atbalsts cietušajiem ir arī pagaidu dzīvesvietas nodrošināšana. Ja apdrošināšanas līgums to ietver, un parasti polisēs tāds segums ir, tad apdrošinātāji atlīdzina izdevumus par līdzvērtīga mājokļa īri, kā arī sedz fiksētos komunālos maksājumus bojātajā dzīvoklī. Šāds atbalsts parasti ir noteikts uz konkrētu laika periodu, piemēram, līdz 12 mēnešiem, dodot cilvēkiem laiku pieņemt pārdomātus lēmumus par turpmāko dzīvi.
Iedzīvotājiem, kuru mājokļi nebija apdrošināti, galveno atbalstu sniedz pašvaldība. Rīgas pašvaldība nodrošina pagaidu izmitināšanas iespējas, savukārt Rīgas Sociālais dienests piešķir krīzes pabalstu, lai palīdzētu segt neatliekamās vajadzības. Tomēr šis atbalsts nereti ir ierobežotāks laikā un apmērā, salīdzinot ar apdrošināšanas sniegtajām iespējām. Tāpat dzirdēts, ka pašvaldības nodrošinātajos mājokļos mēdz būt antisanitāri apstākļi.
Tas raisa arī neērtu, bet nepieciešamu jautājumu – vai uz publisko atbalstu vienādā mērā būtu jāļauj pretendēt arī maksātspējīgiem iedzīvotājiem, kuri būtu varējuši par savu īpašumu parūpēties paši, iegādājoties apdrošināšanu? Skaidrs, ka sociāli mazāk aizsargātajām grupām palīdzība ir vitāli nepieciešama, taču vai pilnīgi visiem?
Apdrošināšana – finanšu pratības pamats
Kad runājam par finanšu pratību, diemžēl parasti koncentrējamies tikai uz kredītiem, uzkrājumiem un investīcijām, taču arī apdrošināšana ir būtisks finanšu drošības pamats un valsts attīstības instruments, ko pienācīgi nenovērtējam. Diemžēl Latvijā īpašuma apdrošināšanā būtiski atpaliekam no Eiropas vidējā rādītāja. Eirobarometra dati liecina, ka vidēji 62 % Eiropas iedzīvotāju ir mājokļa apdrošināšana, kas būtībā nozīmē to, ka praktiski visi apdzīvotie īpašumi ir apdrošināti, Latvijā apdrošināti ir tikai aptuveni 50 % apdzīvoto mājokļu, lai gan apdrošināšanas produkti Latvijā ir salīdzinoši plaši pieejami.
Arī jaunākajā globālās apdrošināšanas domnīcas Geneva Association pētījumā skaidri norādīts, ka apdrošināšana nav tikai individuāla izvēle, bet nozīmīgs riska pārneses mehānisms, kas ļauj mājsaimniecībām pārdzīvot krīzes, nesabrūkot finansiāli, un vienlaikus mazina slogu valsts un pašvaldību budžetiem. Citiem vārdiem – apdrošināta sabiedrība ir noturīgāka sabiedrība. Valstīs, kur apdrošināšana ir plašāk izmantota, mazāk krīžu ir jārisina no nodokļu maksātāju kabatas.
Vai mēs esam tik bagāti, lai neapdrošinātos?
Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju dzīvo ar ierobežotiem uzkrājumiem, un ienākumu stabilitāte nereti ir trausla. Šādos apstākļos neparedzēti notikumi – slimība, darba vai apgādnieka zaudējums, īpašuma bojājumi – var radīt ilgstošas finansiālas sekas.
Pieļauju, ka arī daļai Bauskas ielas mājas iedzīvotāju bez apdrošināšanas iespējas ieguldīt ēkas atjaunošanā ir ierobežotas un atkarīgas no publiskā atbalsta. Tas izgaismo plaisu starp apdrošinātajiem un neapdrošinātajiem iedzīvotājiem krīzes situācijās.
Apdrošināšana nav luksusa prece. Tā ir sabiedrības drošības infrastruktūra, kas ļauj dzīvot ar mazāku baiļu sajūtu par rītdienu. Ja Latvijā vēlamies nopietni runāt par finanšu pratību un ilgtspējīgu attīstību, apdrošināšanai šajā diskusijā jābūt centrālā vietā. Jo jautājums nav par to, vai krīzes būs. Jautājums ir – cik gatavi tām būsim un kurš par tām maksās.
Autors ir Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents.
