Daļa no nu jau aizvāktā pieminekļa padomju armijai Uzvaras parkā. Foto - Zane Bitere, LETA.
Šonedēļ aprit 30. gadadiena, kopš Latvijas teritorija tika atbrīvota no Krievijas armijas pamatvienību klātbūtnes[1].
Šim notikumam ir ne tikai dziļi simboliska, bet arī politiska un juridiska nozīme, jo tas bruģēja ceļu uz valsts pilnīgas suverenitātes atgūšanu un izraušanos no Krievijas postkoloniālajām lamatām. Taču mazāk zināms stāsts ir šī procesa starptautiskā dimensija Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) ietvaros, un šīs organizācijas loma mūsu interešu aizstāvībā laikā, kad mūsu jaunatgūtais valstiskums vēl bija salīdzinoši trausls.
1991.gada augustā Latvija atjaunoja neatkarību pēc vairāk kā piecdesmit gadu okupācijas jūga, un atjaunoja savu aktīvu klātbūtni starptautiskajās attiecībās. Taču uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas, par spīti Dziesmotās revolūcijas eiforijai, kļuva skaidrs, ka Latvijas patiesa suverenitāte tiks iegūta tikai pēc plašas starptautiskas atzīšanas un pilnas kontroles pār savu teritoriju, panākot Krievijas karaspēka izvešanu. Tie arī bija atjaunotā ārlietu dienesta galvenie uzdevumi.
