Alise Pizika. Publicitātes foto.
Strādājot Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) inovāciju vadībā, ikdienā redzu divas atšķirīgas realitātes. Vienā top spēcīga zinātne un unikālas tehnoloģijas ar lielu nākotnes potenciālu. Otrā – reālais tirgus, līdz kuram liela daļa šo daudzsološo atklājumu bez mērķtiecīga atbalsta tā arī nenonāk.
Latvijas zinātnes komercializācijas lielākais risks nav tas, ka kāda ideja varētu neizdoties. Daudz lielāks risks ir apstāties pusceļā – ļaut perspektīvām tehnoloģijām palikt laboratorijās vai aizplūst uz valstīm, kur atbalsta vide tām ir labvēlīgāka.
Zinātnieks ≠ uzņēmējs?
Zinātnieks pēc noklusējuma nav uzņēmējs. Cilvēki neiet pētniecībā ar mērķi dibināt uzņēmumus – viņus vada vēlme atklāt ko jaunu un radīt sabiedrībai noderīgus risinājumus. Pasaulē pastāv dažādas pieejas zinātnes komercializācijai. Vieni uzskata, ka zinātniekam pašam jākļūst par uzņēmēju, citi – ka katram jādara tas, kas viņam padodas vislabāk, un tehnoloģiju attīstīšana līdz tirgum jāuztic profesionālām komandām. Manuprāt, nav viena pareizā modeļa. Svarīgi, lai pētniekam būtu pieejami dažādi komercializācijas ceļi un atbalsts to īstenošanai. Taču visiem šiem ceļiem ir kopīgs viens – nepieciešamība uzņemties risku.
Ārvalstu pieredze rāda, ka tādu starptautisko inovāciju līderu kā Izraēlas un Ziemeļvalstu politikā tiek izmantota portfeļa pieeja. Valsts apzināti uzņemas pētniecisko risku, saprotot, ka lielākā daļa eksperimentu var neizdoties, bet viens veiksmīgs izrāviens kompensēs visus pārējos. Zinātņietilpīgā nozarē bez riska un reizumis arī neizdošanās nekas liels nevar dzimt. Ja no pētnieka pieprasa simtprocentīgu garantiju, viņš vienkārši izvēlēsies nepamest laboratoriju.
Lai tiktu sperts solis tirgus virzienā, ir nepieciešama arī drošības sajūta. Ja komercializācijas mēģinājums neizdodas, cilvēks nedrīkst palikt bez darba un iztikas. Tieši tāpēc pētniecības un inovāciju platformas “Biomedicīnas un fotonikas pētniecības platforma inovatīvu produktu radīšanai” (BioPhoT) piedāvājam pieeju, kur pētnieks saglabā savu darba vietu augstskolā, bet biznesa un juridiskās prasmes viņam palīdz attīstīt nozares profesionāļi. Zinātniekam ir jābūt brīvībai mēģināt, kļūdīties un mēģināt vēlreiz.
Tikai tā dzimst veiksmes stāsti, piemēram, RTU profesora Kristapa Kļaviņa un komandas radītā tehnoloģija “SwyCard” mazuļu veselību ļauj pārbaudīt ar nesāpīgu sviedru testu, nevis asins analīzēm. Šis atklājums šogad saņēma starptautisku atzinību tehnoloģiju samitā “Hello Tomorrow” Amsterdamā. Cits spilgts piemērs ir RTU vadošās pētnieces Brigitas Dejus komandas patentētā ierīce izlietņu dezinfekcijai. Tā palīdz mazināt infekciju izplatības risku, novēršot bīstamu mikroorganismu vairošanos un izplatīšanos caur notekūdeņu sistēmām, un šobrīd jau tiek testēta Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, lai novērtētu tās efektivitāti reālos apstākļos. Svarīgi atzīmēt, ka, atšķirībā no mobilās lietotnes, zinātņietilpīgs risinājums balstās gadiem ilgā pētniecībā, toties pēc tam sniedz ilgstošu ieguvumu sabiedrībai.
Finansējuma "nāves ieleja" un sadrumstalotība: kas ir TRL?
Lai saprastu, kur visbiežāk pārtrūkst izgudrojumu ceļš no idejas līdz produktam, ir vērts ieskatīties starptautiski lietotajā TRL (Technology Readiness Level jeb tehnoloģijas gatavības līmeņa) skalā no 1 līdz 9:
- TRL 1–4: agrīnā pētniecība un pirmais laboratorijas prototips. Šajā fāzē dzimst zinātniskais atklājums, kas tiek testēts laboratorijas apstākļos;
- TRL 5–7: izšķirošais validācijas posms. Prototips jāpārvērš reālā produktā, kas jātestē reālos apstākļos, jāveic sertifikācija, pirmie izmēģinājumi un jāgatavojas ražošanai. Šajā brīdī ieņēmumu vēl nav, bet izmaksas ir vislielākās;
- TRL 8–9: gatavs produkts tirgū un stabilitāte ražošanā.
Agrīnajā stadijā Latvijai klājas tiešām labi – esam izveidojuši spēcīgu pamatu un iemācījušies sekmīgi finansēt sākuma posma pētījumus un prototipus. Taču brīdī, kad pētījums sasniedz validācijas posmu, iestājas finansējuma "nāves ieleja" jeb posms, kurā prototipa testēšanas izmaksas strauji pieaug, bet valsts atbalsta mehānismi šim solim praktiski nepastāv. Lai vispār pretendētu uz atbalstu, pētnieki bieži ir spiesti dibināt uzņēmumus krietni par agru. Turklāt esošās programmas pieprasa ne tikai privātu līdzfinansējumu, bet arī projektu priekšfinansēšanu, kas jaunam zinātnes uzņēmumam bez stabiliem ienākumiem kļūst par nepārvaramu šķērsli.
Pastāv arī sistēmiska institūciju atbildības sadrumstalotība. Izglītības un zinātnes ministrija primāri finansē pētniecību un tehnoloģiju attīstību agrīnās stadijās, savukārt Ekonomikas ministrijas atbalsta instrumenti lielākoties ir orientēti uz uzņēmējdarbību un izmērāmiem ekonomiskajiem rezultātiem – apgrozījumu, eksportu un jaunām darba vietām. Taču starp šiem posmiem veidojas finansējuma un atbildības plaisa. Tehnoloģija jau ir pārāk attīstīta, lai to finansētu kā fundamentālu pētniecību, bet vēl pārāk agrīnā stadijā, lai piesaistītu uzņēmējdarbības atbalstu un demonstrētu tūlītēju ekonomisko atdevi. Tieši šajā starpposmā trūkst gan piemērotu instrumentu, gan skaidras institucionālās atbildības. Tikmēr kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā darbojas vienotas Inovāciju aģentūras, kas atbild par visu pārredzamo ķēdi no laboratorijas līdz investīciju piesaistei. Latvijā šāda nepārtraukta posma joprojām trūkst, padarot ceļu no atklājuma līdz ražošanai nevajadzīgi sarežģītu.
Zinātne valsts aizsardzības dienestā
RTU mērķtiecīgi pārtop par vietu, kurā dzimst jauni tehnoloģiju uzņēmumi. Šodienas drošības izaicinājumi parāda, ka robeža starp pētniecību civilajām vajadzībām un aizsardzības nozari vairs nav nošķirama. Zinātņietilpīgās divējādas lietojamības (dual-use) tehnoloģijas šodien kļūst par vienu no valsts drošības un tehnoloģiskās neatkarības stūrakmeņiem. Uzskatāms piemērs ir drons “DURBIS”, kas spēj darboties tur, kur citi droni to nespēj – no ūdens un sniega līdz pat graudu tvertnēm. Pilsētas infrastruktūras pārbaudei to šobrīd jau testē uzņēmums “Rīgas Ūdens”, un šis risinājums ir vienlīdz piemērots gan civilajām vajadzībām, gan aizsardzības uzdevumiem. Līdzīgi kiberdrošības jomā “EMI-Shield” komanda RTU profesora Sergeja Gaidukova vadībā sadarbojas ar vietējo uzņēmumu “C2”, pārbaudot jaunus aizsardzības materiālus praksē. Savukārt iesaiste nacionālajā aizsardzības pirmsakcelerācijas programmā “UniLab Defence” un NATO Aizsardzības inovāciju akcelerators Ziemeļatlantijas reģionam (Defence Innovation Accelerator for the North Atlantic – DIANA) parāda, kā universitātes pētniecība kļūst par praktisku ieguldījumu aizsardzības spēju stiprināšanā.
Ilgtspējīga stratēģija, nevis uzplaiksnījumi
Inovāciju sekmīgai izaugsmei visvairāk nepieciešama stabilitāte, ilgtermiņa finansējums un skaidra valsts stratēģija. Lai sekmīgi savienotu zinātni ar tautsaimniecību, ir trīs būtiski jautājumi, kurus mums jārisina kopā:
- nodrošināt ilgtspējīgu valsts finansējumu atbalsta programmām un platformām, piemēram, BioPhoT, kas palīdz zinātnieku komandām attīstīt pētniecības rezultātus līdz tirgū konkurētspējīgiem produktiem;
- izveidot mērķētu atbalsta fondu prototipu validācijai ar 100% atbalsta intensitāti (bez prasības pēc privāta līdzfinansējuma), lai agrīnie risinājumi nezaudētu attīstības tempu un nenonāktu strupceļā;
- izveidot vienotu inovāciju pārvaldības modeli, nosakot vienu atbildīgo institūciju, kas koordinē un nodrošina pēctecīgu atbalstu visos tehnoloģiju attīstības posmos – no agrīnas pētniecības līdz komercializācijai un rūpnieciskai ražošanai.
Sakārtojot šo atbalsta ceļu, mēs ne vien paātrināsim inovāciju nonākšanu tirgū, bet arī radīsim vidi, kurā vietējās tehnoloģijas var izaugt par spēcīgiem uzņēmumiem un nest reālu atdevi mūsu tautsaimniecībai.
Autore ir RTU inovāciju prorektores p.i.