Miks Celmiņš
Bieži vien virmo idejas, ka uz ielām būtu jātrenkā migranti, jāpārbauda dokumenti, jātaisa reidi kafejnīcās, kur nodarbināti ārvalstnieki, pārbaudot gan dokumentus, gan latviešu valodas prasmi. Jāsecina, ka tas neko diži nerisina.
Ja kāds patiesi vēlas ko risināt migrācijas jomā, to sakārtot un vairot sabiedrības drošības sajūtu, tad ir vairākas lietas, kas būtu jādara — pirmkārt, atbildīgi jāizturas pret iespēju aicināt ārvalstniekus uz studijām vai nodarbinātību Latvijā; otrkārt, rūpīgi jākontrolē, kam un kāda iemesla dēļ tiek izsniegta ieceļošanas vīza; treškārt — pienācīgi un laikus jāiekļauj ārvalstnieki latviešu valodas apguvē, kas ir pamats veiksmīgai ārvalstnieku iekļaušanai sabiedrībā.
Par ieceļošanu Latvijā
Ieceļošana Latvijā jebkuram ārvalstniekam jau tagad ir pietiekami sarežģīta, un tā tam arī jābūt. Iespēja uzturēties Latvijā ilgākam laikam un saņemt uzturēšanās atļauju ir ierobežota, pakļauta drošības pārbaudēm, pietiekamu iztikas līdzekļu pierādīšanai un citiem nosacījumiem. Svarīgākais, kas būtu jāsaprot — Latvijā neieceļo ārpus Eiropas Savienības valstu pilsoņi, kuri nebūtu uzaicināti un valsts iestāžu saskaņoti. Absolūti lielākais vairums ārvalstnieku Latvijā ieceļo uzaicināti — saņemot ielūgumu studijām Latvijā vai piedāvājumu strādāt Latvijas uzņēmumā. Tikai pēc uzņemšanas augstskolā vai noslēgta darba līguma ir iespēja nokārtot vīzu ieceļošanai Latvijā. Papildus vīzas saņemšanai šiem augstskolu vai darba devēju ielūgumiem ir jābūt PMLP apstiprinātiem, lai pieteiktos ieceļošanas vīzai.
Ierasts, ka pirmā termiņuzturēšanās atļauja, īpaši ārvalstniekiem, kuri ieceļo, lai studētu, tiek izsniegta uz vienu gadu. Pēc pirmā gada termiņuzturēšanās atļauja ir jāatjauno. Atjaunošanas procesā atkārtoti tiek izvērtēts, vai ārvalstniekam ir pietiekami iztikas līdzekļi dzīvošanai un studiju gadījumā — pārbaudītas arī sekmes, apmeklētība un citi nosacījumi. Šeit būtiska loma ir augstskolām — cik godīgi un atbildīgi tās izsniedz dokumentus, kas pierāda sekmes vai studiju apmeklētību. Medijos vairākkārt izskanējis, ka pastāv augstskolas, kas ārvalstu studentus uztver kā peļņas avotu un izsniedz maldinošus dokumentus gan par apmeklētību, gan progresu, lai students varētu atjaunot termiņuzturēšanās atļauju un turpinātu maksāt par studijām augstskolā, kas, iespējams, ir zemā kvalitātē vai kurās kvalitatīvs studiju process pat nenotiek.
Cik daudz ārvalstnieku dzīvo Latvijā?
Saskaņā ar PMLP datiem uz 2024. gada decembri Latvijā ir 85 978 cilvēki ar derīgām termiņuzturēšanās atļaujām (TUA) un 45 731 ar pastāvīgajām uzturēšanās atļaujām. Kopā tie ir aptuveni 131 700 cilvēki jeb apmēram septiņi procenti no visiem iedzīvotājiem.
Piemēram, 2024. gadā tika izsniegtas 15 807 pirmreizējās TUA, 2023. gadā — 27 266 TUA, 2022. gadā — 18 477 TUA, bet 2021. gadā — 8041 TUA. Vidēji iepriekšējo četru gadu laikā ik gadu Latvijā ilglaicīgi (vismaz 2+ gadiem) ieceļo aptuveni 15 – 17 tūkstoši ārvalstnieku. Absolūtais vairums no tiem, kam izsniegtas TUA, ir ieceļojuši Latvijā augstskolu vai darba devēju uzaicināti, izņemot Ukrainas valstspiederīgos. Bieži sociālajos tīklos izskan aizspriedumi par ārvalstniekiem, kuri strādā ēdiena piegādes uzņēmumos. Jānorāda — gandrīz visi šie darbinieki Latvijā uzturas, lai primāri studētu, jo vīzas ieceļošanai netiek izsniegtas uz pamata strādāt ēdiena piegādē.
Politiķu attieksme
Pašreiz politikā kā vienīgais migrācijas politikas risinājums tiek praktizēta ārvalstnieku “trenkāšana” — pārbaudot dokumentus uz ielām un kontrolējot latviešu valodas prasmes uzņēmumos, kur ārvalstnieki strādā. Tas ir muļķīgi un nerisina problēmu tās saknē, bet cīnās ar sekām. Kas būtu jādara? Jāstiprina uzaicinātāju — augstskolu un darba devēju atbildība un jānodrošina valodas apguves risinājumi tiem, kuriem ir tiesisks pamats Latvijā uzturēties ilglaicīgi.
Par valodas apguvi
Valoda ir pamats ārvalstnieku veiksmīgai iekļaušanai Latvijas sabiedrībā. Taču vairāk nekā 30 gadus valodas apguve ir atstāta pašplūsmā — bez vienotas valsts organizētas sistēmas. Tas redzams arī šodien: neizdodas iekļaut latviešu valodas nepratējus laikus un kvalitatīvi. Kamēr fokuss bijis uz mūsu sabiedrības krievvalodīgajiem, nemanot veidojas jaunas kopienas, kas Latvijā ieradušās iepriekšējo 5+ gadu laikā un arī neprot latviski. Ja nekas nemainīsies, nākotnē mums būs jaunas atsvešinātas kopienas, kas nepatērēs saturu latviešu valodā, nedarbosies sabiedriskajās organizācijās un dzīvos savās atsvešinātās kopienās.
Latvijai jāspēj katru ārvalstnieku iesaistīt valodas apguvē jau no pirmās TUA saņemšanas dienas. Valsts kontrole revīzijā (2021–2024. gadā) secināja, ka latviešu valodas apguve notiek sadrumstaloti. Valodas apguves finansēšanu un īstenošanu veic Kultūras ministrija, Labklājības ministrija, SIF, NVA un vismaz 18 pašvaldības. Trīs gadu laikā ārvalstnieku valodas apguvē ieguldīti 14 miljoni eiro. 120 stundu (A1) kursus pabeidza tikai 14 000 no teju 54 000 ārvalstnieku, kuri saņēma pirmreizējās TUA šajā periodā.
Kāds varētu būt risinājums latviešu valodas apguves stiprināšanai?
Viens no risinājumiem — izveidot vienotu valsts valodas apguves sistēmu, līdzīgu citām Eiropas valstīm. Un Imigrācijas likumā noteikt, ka ikvienam, saņemot pirmreizējo termiņuzturēšanās atļauju, jau pirmajā gadā jāiekļaujas valodas apguves procesā un, iespējams, jau jāapgūst valoda vismaz A1-A2 līmenī. Par kursu izmaksu segšanu var diskutēt — to varētu darīt augstskolas, darba devēji vai arī paši ārvalstnieki.
Šāda sistēma ļautu uzraudzīt kursu pieejamību un kvalitāti. Pašlaik likums neprasa valodas zināšanas TUA atjaunošanai, taču piesakoties pastāvīgajai uzturēšanās atļaujai, A2 latviešu valodas līmenis jau ir obligāts.
Politiķi bieži iebilst valsts finansējumam valodas apguvei, taču diskusija ir pamatota — ne tikai valstij jāmaksā. Daļēju atbildību var uzņemties ārvalstnieki, augstskolas un darba devēji, savukārt valsts var turpināt atbalstīt tos, kam atbalsts valodas kursu apmaksāšanā ir patiesi nepieciešams — cilvēkus ar bēgļa vai alternatīvo statusu, bērniem, Ukrainas valstspiederīgajiem.
Vācijas piemērs
Citviet Eiropā valodas apguve tiek organizēta daudz sistemātiskāk. Piemēram, Vācijā ikviens, saņemot termiņuzturēšanās atļauju, reģistrējas integrācijas kursos, kuru apjoms ir 700 stundas, tostarp 300 stundas paredzētas vācu valodas apguvei. Kursi ir obligāti visiem no valstīm ārpus ES, bet ES pilsoņiem – brīvprātīgi. Kursu finansējums nāk gan no valsts, gan no pašiem dalībniekiem (aptuveni 2-5 eiro par vienu mācību stundu).
Risinājumi uzaicinātāju atbildības stiprināšanai
Stingras, bet taisnīgas migrācijas politikas pamatā jābūt uzaicinātāju — darba devēju un augstskolu — atbildībai. Piemēram, augstskolām būtu jāuzņemas lielāka loma un atbildība par sevis uzaicinātajiem ārvalstu studentiem, iekļaujot ārvalstu studentus gan valodas apguvē, gan veicinot ārvalstu studentu iekļaušanos sabiedrībā. Valstij jāprasa atbildība no augstskolām — nevis jātrenkā ēdiena piegādātāji uz ielām.
2020.gadā tika izstrādāta “Vienošanās par labu praksi ārvalstu studējošo piesaistē”, kas gan nav juridiski saistoša, bet definē virkni augstskolu pienākumus. Diemžēl daudzas, īpaši privātās augstskolas, to nav parakstījušas. Šo vienošanos vai tās nosacījumus vajadzētu integrēt augstskolu akreditācijas procesā vai kā citādi stiprināt.
Var diskutēt par proporcijas noteikšanu starp ārvalstu un vietējiem studentiem — augstāka kvalitāte novērojama izglītības iestādēs, kurās studē arī vietējie studenti. Tāpat var sasaistīt tiesības uzņemt vairāk ārvalstu studentu ar ārvalstu absolventu skaitu — jo vairāk studentu absolvē, nevis tiek atskaitīti, jo vairāk jaunu studentu drīkst uzņemt.
Papildus būtu vērtīgi izvērtēt iespēju noteikt par nosacījumu termiņuzturēšanās atļaujas atjaunošanai pēc gada dalību latviešu valodas apguves procesā vai valodas prasmi vismaz A1 vai A2 līmenī. Šāds nosacījums veicinātu lielāku motivāciju valodu apgūt un palīdzētu ārvalstniekiem veiksmīgāk iekļauties sabiedrībā.
Nepieciešams īstenot vienotās valodas apguves sistēmu, kurā sertificēti valodas pasniedzēji, organizācijas piedāvā valodas apguvi, tiek monitorēta to kvalitāte un valodas apguvēju sertifikācija.
Ir pamatoti diskutēt par to, kā finansēt latviešu valodas apguvi – nav pašsaprotami, ka šie izdevumi vienmēr būtu pilnībā jāsedz valstij. Tomēr valstij ir jānodrošina vienota un pieejama sistēma valodas apguvei. Par kursiem var maksāt dažādi – paši ārvalstnieki, augstskolas (iekļaujot to studiju maksā), darba devēji, kā arī valsts vai pašvaldības, ja cilvēkam objektīvu iemeslu dēļ tas nav iespējams saviem līdzekļiem.
Autors ir kustības Par! valdes loceklis.