Juris Alberts Ulmanis.
Pasaulē ir daudz paradoksālu vietu, taču pat visdīvaināko vidū viena izceļas īpaši. Tā ir Grenlande. Te pretrunas ir pārpārēm. Pasaulē lielākā sala, taču tajā ir mazliet vairāk iedzīvotāju nekā Jelgavā. Ar derīgiem izrakteņiem pārbagāta, taču ekonomiski atpalikusi un pārtiekoša no Dānijas subsīdijām. Tās lielākā teritorijas daļa ir pilnīgi balta, taču nosaukta par «Zaļo zemi».
Manā sirdī un dzīvē Grenlande īpašu vietu ieguva 2009. gadā, kad kopā ar vēl dažiem pārgalvjiem devāmies 670 kilometru garā slēpojumā pāri sniegotajam tuksnesim. Baltam, tīram, šķietami nebeidzamam. Grenlandes šķīstais baltums man tik ļoti iespiedās prātā, ka pēc atgriešanās mājās uzrakstīju grāmatu «Uz Grenlandi – pēc pērlēm».
Grenlandē valda skarbs klimats, tur nav viegli nokļūt un salā nav vilinošu arhitektūras vai kultūrvēstures pieminekļu, tādēļ tūrisms salā nav attīstīts. Tā drīzāk vilina dēkaiņus, kas cenšas pierādīt sev un apkārtējiem spēju izdzīvot arktiskā klimatā. Tā nu sanācis, ka šo iemeslu dēļ esmu viens no dažiem tūkstošiem cilvēku pasaulē, kuri ne vien paviesojušies skarbajā, nomaļajā salā, bet vairākas nedēļas pavadījuši tās neapdzīvotajā daļā, ar slēpēm šķērsojot teritoriju. Tieši tādēļ Grenlandes nonākšana ziņu portālu pirmajā lapā ASV prezidenta Donalda Trampa ambiciozo plānu dēļ mani aizķēra personīgi un spēcīgi.
Lai arī esmu dzimis un audzis ASV, lai arī man joprojām ir ASV pase, šādu valdības rīcību nepavisam nesaprotu. Visi tās argumenti par nepieciešamību iegūt Grenlandi Vašingtonas īpašumā neiztur nekādu kritiku. Aplūkosim biežāk pieminētos. Tramps uzstāj, ka Ķīna vai Krievija, okupējot Grenlandi, nonāktu bīstami tuvu ASV. Acīmredzot prezidents un viņa padomnieki sen nav ieskatījušies pasaules kartē. Krievi Amerikai jau šobrīd ir daudz tuvāk nekā nonāktu pēc izkāpšanas ziemeļu salā – Sibīriju no Aļaskas šķir vien 82 kilometrus plats Beringa šaurums. Ja Krievija vēlētos kaitēt ASV, tai būtu krietni vienkāršāk neuzkrītoši uzbūvēt militārās bāzes klimata ziņā krietni pateicīgākajā Čukotkā, nekā piesaistīt visas ziemeļu puslodes iedzīvotāju uzmanību, ielaužoties Grenlandē, lai pēc tam uzturētu militāro bāzi tūkstošiem kilometru attālumā no savas teritorijas.
Amerikāņiem ir pilnīga taisnība, ka Dānija nespētu aizstāvēt Grenlandi pret naidīgas lielvalsts iebrukumu, taču tieši tādēļ Dānija ir NATO dalībvalsts, lai aizstāvēšana notiktu kolektīvi. Tieši tādēļ Dānija ar ASV 1951. gadā noslēdza aizsardzības līgumu, kas ļauj amerikāņu karavīriem atrasties salā un stiprināt tās aizsardzību. Viss, kas viņiem ir jādara – jāinformē dāņus par būtiskām izmaiņām militārajos objektos un operācijās. Citiem vārdiem sakot, ASV jau šodien var darīt visu, ko tā uzskata par vajadzīgu, lai pasargātu Grenlandi no jebkuras naidīgas valsts tīkojumiem. Vēl jo vairāk tādēļ, ka pēdējās desmitgadēs ASV armijas klātbūtne Grenlandē ir jūtami samazinājusies. Amerikāņi var būvēt jaunas bāzes, attīstīt pretraķešu aizsardzības sistēmu un palielināt karavīru skaitu. Esmu pārliecināts, ka dāņi un grenlandieši tikai priecāsies, ja varēs dzīvot bez satraukumiem par salas drošību.
Ja svarīgākais arguments iegūt Grenlandi ir modernajās tehnoloģijās izmantojamie retzemju minerāli, rūdas vai zelts, arī par šiem jautājumiem var vienoties. Ekonomiskā sadarbība ar ASV jau šobrīd ir iespējama, jo ārvalstu investori drīkst ieguldīt Grenlandē, ievērojot vietējos likumus un vides prasības. Dāņi līdz šim nav ķērušies pie bagātīgo resursu apgūšanas galvenokārt tādēļ, ka sarežģīto klimatisko apstākļu dēļ ieguve ir dārga. Bet ja amerikāņi ir gatavi pārvarēt šos izaicinājumus, esmu pārliecināts, ka ne dāņiem, ne grenlandiešiem iebildumu nebūtu. Lai tikai ienākumi tiek godīgi sadalīti.
Protams, es nedaudz bažījos, ka dabas resursu iegūšana varētu piesārņot šo dabas brīnumu, kas ir viena no pēdējām civilizācijas neskartajām vietām uz mūsu planētas. Taču tāda ir ekonomiskā realitāte un attīstības cena. Atliek vien cerēt uz racēju godaprātu un modernajām iekārtām, kas spēj izcelt no zemes dzīlēm nepieciešamos materiālus, minimāli kaitējot apkārtējai dabai.
Viss augstāk minētais vedina uz nepatīkamām aizdomām, ka patiesībā neviens no šiem argumentiem nav īstais, kādēļ izskan kareivīgie aicinājumi atdot Grenlandi. Iespējams, ka pie vainas ir kāda narcisma pārņemta cilvēka vēlme palikt vēsturē kā prezidentam, kurš palielinājis ASV teritoriju. Tas nu gan nedrīkstētu notikt. Ne jau uz sabiedroto rēķina. Par laimi socioloģiskās aptaujas rāda, ka vairums amerikāņu neatbalsta teritorijas paplašināšanu šādā veidā, un cerams, valdība respektēs vēlētāju vēlmi. Lai cik varenas būtu valstis, lai cik ambiciozi būtu to vadītāji, ikvienam tomēr jāpatur prātā, ka viņi strādā savu vēlētāju, proti, sabiedrības vārdā. Tas nozīmē ieklausīties cilvēku domās – kā amerikāņu, tā grenlandiešu.
Galu galā jebkurš lēmums par Grenlandi, arī par tās neatkarību vai piederību kādai citai valstij, nav ne Trampa, ne Dānijas karaļa, ne Dānijas valdības ziņā. Tas atkarīgs no 57 tūkstošiem grenlandiešu. Tikai šie cilvēki drīkst izlemt, kas notiek ar zemi, ko viņi ikdienā apdzīvo, kopj un uztur. Neviens cits.
Autors ir alpīnists, zemessargs, profesors.
