Antuāns F. Gotšels (Antoine F. Goetschel). Publicitātes foto.
Šobrīd Latvijas Saeimā norisinās diskusijas par grozījumiem Civillikumā, paredzot tajā nostiprināt principu, ka dzīvnieks nav lieta. Ļoti līdzīgas diskusijas pirms vairāk nekā divdesmit gadiem notika arī Šveicē, kur kopš 2022. gada Civillikumā ir noteikts, ka “dzīvnieki nav lietas”, vienlaikus paredzot, ka Civillikuma normas uz dzīvniekiem attiecas tikai tiktāl, ciktāl šo jautājumu neregulē speciāli normatīvie akti. Latvijas diskusijās bieži dzirdami argumenti par īpašuma tiesībām, taču daudz retāk tiek runāts par dzīvnieka emocionālo vērtību - tieši šis aspekts bija viens no būtiskākajiem Šveicē.
Aktīvi iesaistījos grozījumu izstrādē Šveicē pirms divdesmit gadiem, un arī toreiz sabiedrībā izskanēja jautājums, ko šīs izmaiņas nozīmēs praksē? Mana atbilde toreiz bija tāda pati kā šodien - viens teikums pats par sevi neatrisinās visas dzīvnieku labturības problēmas, tomēr tas radīs ļoti svarīgu pamatu turpmākajai tiesību attīstībai.
Manuprāt, Latvijas diskusijās bieži tiek sajaukti divi atšķirīgi jautājumi - viens ir dzīvnieka juridiskais statuss Civillikumā, otrs – dzīvnieku aizsardzības regulējums un tā piemērošana praksē. Protams, ka ieraksts Civillikumā pats par sevi nepadarīs bargākus sodus par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem un neatrisinās visas problēmas tiesību piemērošanā vienā dienā, tomēr tas skaidri parādīs, kā valsts raugās uz dzīvnieku un kādā virzienā turpmāk tiks pilnveidots regulējums.
Tieši tā notika arī Šveicē - pēc tam, kad likumā tika nostiprināts princips, ka dzīvnieks nav lieta, mēs neapstājāmies un sākām darbu pie praktiskiem risinājumiem. Vairāku mēnešu garumā analizējām, ko šis princips nozīmē dažādās civiltiesību situācijās, un sagatavojām plašu grozījumu paketi, kas aptvēra virkni ikdienā svarīgu jautājumu. Viens no tiem bija veterinārās palīdzības izdevumu atlīdzināšana, piemēram, agrāk, ja kāds tīši savainoja manu suni vai kaķi, vainīgajai personai lielākoties bija jāatlīdzina tikai dzīvnieka tirgus vērtība, taču veterinārārsta sniegtā palīdzība bieži izmaksāja daudzkārt vairāk. Mainot regulējumu, tika noteikts, ka vainīgajai personai jāsedz arī veterinārās ārstēšanas izdevumi pilnā apmērā. No šīs pieejas ieguvēji bija gan dzīvnieki, gan viņu īpašnieki, gan arī veterinārārsti, kuri varēja sniegt nepieciešamo palīdzību, neuztraucoties, ka ārstēšanas izmaksas pārsniegs dzīvnieka tirgus vērtību.
Līdzīgi tika pārskatītas arī normas par dzīvniekiem šķiršanās lietās - ja agrāk dzīvnieks tika vērtēts galvenokārt kā īpašums, pēc grozījumiem tiesa sāka vērtēt arī to, kur dzīvnieka labklājība būs labāk nodrošināta. Izmaiņas tika ieviestas arī mantojuma tiesībās un citās situācijās, kur līdz tam dzīvnieks tika aplūkots tikai kā manta.
Tomēr vissvarīgākā pārmaiņa, manuprāt, bija nevis juridiska, bet cilvēciska. Latvijas diskusijās bieži dzirdu argumentus par īpašuma tiesībām, taču daudz retāk tiek runāts par dzīvnieka emocionālo vērtību. Tieši šis aspekts bija viens no būtiskākajiem Šveicē. Suns vai kaķis nav salīdzināms ar automašīnu vai mēbeli - ja kāds sabojā automašīnu, cilvēks cieš finansiālus zaudējumus, taču, ja kāds tīši nogalina vai smagi savaino ģimenes mīluli, cilvēks piedzīvo emocionālu pārdzīvojumu, ko nav iespējams novērtēt tikai pēc dzīvnieka tirgus cenas. Ir svarīgi, lai likumdevējs atzītu šo atšķirību.
Šveices gadījumā dzīvnieka juridiskā statusa maiņas iniciatīvu kopīgi izstrādāja dzīvnieku labturības organizācijas un Šveices Veterinārārstu asociācija. Ļoti labi atceros dienu, kad Šveices parlaments pieņēma grozījumus - kāds deputāts, kurš tos aktīvi atbalstīja, pēc balsojuma teica: “Beidzot varu publiski pateikt, ka mīlu savu suni.” Šis teikums man palicis atmiņā līdz pat šai dienai. Tas nebija stāsts par juridisku formulējumu, bet par sabiedrības vērtībām. Par to, ka valsts atzīst to, ko lielākā daļa cilvēku jau sen izjūt – dzīvnieks nav vienkārši manta, bet dzīva būtne, ar kuru cilvēku saista īpašas attiecības.
Ar interesi sekoju arī Latvijas debatēm un redzu, ka ir organizācijas, kas pret šiem grozījumiem izturas piesardzīgi. Arī Šveicē sākotnēji bija līdzīga situācija. Es aicinātu arī Latvijā šo diskusiju neuztvert kā cīņu starp dažādām interešu grupām. Šis nav jautājums par to, kurš vairāk mīl dzīvniekus, bet gan jautājums par to, kā pakāpeniski pilnveidot tiesību sistēmu, lai tā arvien precīzāk atspoguļotu sabiedrības vērtības un cilvēku attiecības ar dzīvniekiem.
Šveices pieredze liecina, ka princips “dzīvnieks nav lieta” ir liels un svarīgs solis, bet nav galamērķis. Tieši uz šī pamata vēlāk iespējams veidot pārdomātus un praktiskus risinājumus, kas uzlabo gan dzīvnieku labturību, gan tiesisko skaidrību. Jo labs likums nav tikai normu, tas ir arī sabiedrības vērtību atspoguļojums.
Autors ir Šveices jurists, dzīvnieku tiesību eksperts, organizācijas Global Animal Law prezidents.
