Jānis Abāšins
Vai personisko drošību var uzlikt par pienākumu? Drošību var veicināt, regulēt un noteikt kā obligātu prasību konkrētās situācijās, taču cilvēku nevar padarīt atbildīgu tikai tāpēc, ka pienākums ierakstīts likumā. Noteikumi var mainīt rīcību, bet tie paši par sevi vēl neveido izpratni, attieksmi un paradumus.
Ar bailēm vien drošības kultūru neizveidosim
Diskusijas laikā sociālantropologs Klāvs Sedlenieks atgādināja, ka cilvēku attieksmi pret riskiem lielā mērā nosaka kultūra un vide, kurā dzīvojam. Mūsu priekšstati par to, kas ir bīstams un kas nav, neveidojas izolēti. Tos ietekmē ģimene, sabiedrība, personīgā pieredze un kopējie paradumi. Tas palīdz izskaidrot, kāpēc vienā un tajā pašā situācijā dažādi cilvēki rīkojas pilnīgi atšķirīgi.
To savā ikdienā redz arī apdrošinātāji. Pēc lielākām vētrām pieaug interese par mājokļu apdrošināšanu. Pēc sabiedrībā plašu rezonansi izraisījušiem ugunsgrēkiem cilvēki biežāk pārbauda dūmu detektorus un mājokļa tehnisko stāvokli. Pēc smagiem satiksmes negadījumiem vairāk domājam par drošību uz ceļa. Taču paiet laiks, uzmanība noplok un sabiedrībā atgriežas ierastā doma: “Gan jau ar mani tas nenotiks.”
Psiholoģijā to mēdz dēvēt par optimisma aizspriedumu jeb tendenci uzskatīt, ka nelaimes biežāk piemeklē citus, nevis mūs pašus. Tāpēc ar bailēm vien drošības kultūru izveidot nevar. Bailes var būt spēcīgs impulss, taču parasti tās ietekmē uzvedību tikai īstermiņā. Ilgākā laika posmā cilvēku rīcību maina personīgā pieredze, izglītošana, skaidra risku komunikācija un sabiedrībā nostiprināti paradumi.
Šo secinājumu apliecina arī starptautiskie pētījumi. OECD norāda, ka efektīva riska komunikācija ir būtiska, lai veicinātu sabiedrības izpratni par apdraudējumiem un mudinātu cilvēkus laikus veikt preventīvus pasākumus. Savukārt Pasaules Veselības organizācija uzsver, ka daudzas traumas un nelaimes gadījumus iespējams novērst, īstenojot pierādījumos balstītus drošības pasākumus un padarot tos par ikdienas normu, nevis tikai reakciju pēc nelaimes.
Tas rada nākamo jautājumu – cik lielā mērā valsts drīkst noteikt drošu rīcību kā obligātu pienākumu?
Drošība vairs nav tikai privāta lieta, ja tiek apdraudēti citi
Manuprāt, robeža ir samērā skaidra. Tiklīdz viena cilvēka rīcība vai bezdarbība sāk apdraudēt citus, drošība vairs nav tikai viņa privāta lieta. Nepārbaudīta elektroinstalācija daudzdzīvokļu mājā var izraisīt ugunsgrēku visā ēkā. Braukšana reibumā, agresīva braukšana vai tehniski nedroša automašīna apdraud citus satiksmes dalībniekus. Neievērotas ugunsdrošības prasības var maksāt veselību vai dzīvību ne tikai pašam īpašniekam, bet arī kaimiņiem un glābējiem.
Šādās situācijās sabiedrībai ir tiesības noteikt minimālās drošības prasības. Tās nav radītas, lai nepamatoti ierobežotu cilvēka brīvību, bet gan lai aizsargātu citu cilvēku tiesības uz drošību un reizēm pat dzīvību.
Tomēr ar likumiem vien nepietiek. Diskusijā izskanēja būtiska atziņa, ka cilvēki daudz labprātāk ievēro noteikumus, ja saprot, kāpēc tie nepieciešami un kādu reālu ieguvumu tie rada. Reizēm šāda izpratne veidojas tikai ar laiku. Tā savulaik bija arī ar OCTA – sākotnēji obligātā prasība izraisīja jautājumus un pretestību, bet vēlāk sabiedrība daudz skaidrāk ieraudzīja tās nozīmi cietušo aizsardzībā un zaudējumu atlīdzināšanā.
Savukārt, ja obligātas prasības pozitīvā ietekme nav pierādāma vai cilvēkiem netiek pienācīgi izskaidrota, tā var kļūt par birokrātisku apgrūtinājumu, nevis efektīvu drošības instrumentu. Tas rada neuzticēšanos lēmumu pieņēmējiem, tāpēc ikviena obligāta prasība ir rūpīgi jāizvērtē, skaidri jāpamato un pēc ieviešanas arī regulāri jānovērtē, izmantojot datus.
Apdrošināšana mazina sekas, bet neaizstāj drošu rīcību
Dažkārt tiek uzskatīts, ka apdrošināšana pati par sevi atrisina drošības jautājumu. Tā nav. Apdrošināšana neaptur ugunsgrēku, nenovērš vētru un nepasargā no nelaimes gadījuma. Tā palīdz cilvēkam un sabiedrībai mazināt finansiālās sekas pēc tam, kad negadījums jau ir noticis. Tāpēc, apsverot jaunas obligātās apdrošināšanas prasības, vienmēr jāuzdod jautājums: vai tieši apdrošināšana konkrētajā situācijā ir piemērotākais un efektīvākais risinājums? Ne vienmēr.
Dažos gadījumos lielāku ieguvumu var dot preventīvs valsts atbalsts, sabiedrības izglītošana, regulāras tehniskās pārbaudes, infrastruktūras uzlabošana vai mērķēta palīdzība riska grupām. Savukārt citās situācijās apdrošināšana ir piemērotākais mehānisms, jo ļauj salīdzinoši ātri atlīdzināt zaudējumus, palīdz atjaunot zaudēto un sadala risku starp lielu skaitu cilvēku.
Svarīgākais ir nejaukt cēloņus ar sekām. Apdrošināšana palīdz segt negadījuma finansiālās sekas. Savukārt drošības kultūra, prevencija un atbildīga rīcība mazina paša negadījuma iespējamību un tā nodarīto kaitējumu.
Diskusijas laikā izskanēja vēl kāda doma, kas, manuprāt, ir viena no būtiskākajām – drošība sākas ar apziņu un izpratni par vērtībām. Ja cilvēks apzinās savas veselības, dzīvības, ģimenes un īpašuma vērtību, viņš daudz vairāk būs gatavs ieguldīt profilaksē, ievērot drošības prasības un izvēlēties piemērotu apdrošināšanas aizsardzību. Tieši tāpēc drošības kultūru nevar izveidot ar vienu likuma grozījumu. Tā veidojas gadiem ilgi – ģimenē, skolā, darba vietā un sabiedrībā kopumā. To veido gan saprotami un pamatoti noteikumi, gan izglītošana, gan personīgā atbildība.
Tāpēc, atbildot uz sākotnējo jautājumu, vai personisko drošību var uzlikt par pienākumu, mana atbilde ir šāda: drošības minimumu – jā, drošības kultūru – nē. Drošības kultūra rodas tad, kad cilvēks pats saprot, kāpēc rūpes par savu veselību, dzīvību, īpašumu un līdzcilvēkiem ir viņa paša interesēs. Drošība nav tikai prasība, ko nosaka valsts, bet vērtība, ko sabiedrība kopīgi izvēlas un ikdienā īsteno.
Autors ir Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents.
