Paraolimpietis Rihards Snikus. Publicitātes foto.
Atklājot Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) sociālo iniciatīvu Izdevīgie ceļojumi, kur viena no tēmām ir invaliditātes izraisītas diskriminācijas mazināšana, mums jautāja, vai un kā ir mainījusies Latvijas sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti. Ar Rihardu to pārrunājot, vienojāmies, ka pēdējo 10 gadu laikā noteikti ir redzamas pozitīvas tendences. Ejot pa ielu, apkārtējo skatieni nav tik uzkrītoši, un šķiet, ka cilvēki kopumā ir pieraduši redzēt kādu, kuram vajadzīgi palīglīdzekļi vai ir citas īpašas vajadzības. Ja Rihards savulaik Baldonē skolā bija pirmais un vienīgais bērns ar invaliditāti, tagad tas nav nekas ārkārtējs, un bērni vispār to uztver un pieņem ļoti viegli, ja ar viņiem par to runā.
Neignorēt, nenovērsties, bet runāt par to, kā sabiedrībā iekļauties cilvēkiem ar invaliditāti, – tas ir pats svarīgākais, kas nepieciešams. Cik daudz iespējams panākt, neizliekoties, ka cilvēki ar invaliditāti dzīvo citā pasaulē, redzam arī parasportā. Pirmās paraolimpiskās spēles, ko rādīja televīzijā, bija Tokijas spēles; šovasar Parīzes spēlēs mēs jau patiešām jutām sabiedrības atbalstu. Esam satikuši daudzus bērnus, kuri vairāk skatījušies tieši paraolimpiskās spēles: viņuprāt, sprinteri ar protēzēm izskatoties pēc supervaroņiem. Invaliditātes normalizēšana ir svarīgs solis ceļā uz iekļaujošas sabiedrības veidošanu, jau no mazotnes bērniem parādot, ka blakus ir cilvēki, kuriem kaut kas atgadījies vai ir mazāk paveicies un viņi nav piedzimuši veseli, bet tas nenozīmē, ka viņi ir citādi vai spēj izdarīt mazāk.
