Laura Melne
Redzieju pozitivūs emoceju šova Dzīdūšuos saimis pošys beigys. Kai jau īrosts, vysus šmuki sadzan iz skotuvis, i vadeituojs īsuoc runu, kas skaņ apmāram tai: «Maņ prīca, ka, par speiti tam, ka myusu tautai ir gryuti laiki, jius vystik esit ite i dzīdit.»
Vuordu salykums «tautai gryuti laiki» maņ līk dūmuot par okupaceju voi karu, tik na laiku, kurā niu dzeivojam. Itei fraze mani padareja sirdeigu. I, ka asu sirdeiga, mīrā nasalīku. Pījamūt, ka muns vīdūklis var byut subjektivs, a es moza i sprosta, sataiseju nalelu aptauju i aizdevu vīnu vīneigu vaicuojumu: «Voi tev ruodīs, ka myusu tautai niu ir gryuti laiki?»
Juosoka, eisti reprezentativa itei aptauja nabeja. Apvaicuot daudzi cylvāku maņ nabeja ni laika, ni īspieju. Nu tys mozumeņš, kurim papraseju, beja obeju dzymumu cylvāki vysaiduos vacuma grupuos, ar kurim tamā dīnā saguoja pasarunuot.
