Ļoti žēl. Olimpiskās godalgas ar slavenā Eifeļa torņa fragmentu šķita jau gandrīz nopelnītas, taču turnīra fināls skarbi piezemēja mūsu 3x3 basketbolistus tieši blakus pjedestālam. Ceturtie labākie pasaulē ir lielisks sasniegums, bet ne tad, kad medaļas prātā jau pielaikotas. Tomēr tieši tāds ir sports — neparedzams.
Uzvaras jāsvin, no zaudējumiem jāmācās. Tosts ar Abavas sarkanvīnu šoreiz iet secen, toties kādu vērtīgu atziņu no zaudētajiem mačiem var destilēt ikviens. Kad basketbolists Zigmārs Raimo mammai bija noteicis, ka būs vien jāiet strādāt bankā atbilstoši izglītībai, viņa atgādinājusi dēlam, ka ikvienā darbā būs kāpumi un kritumi. «Jāiet uz priekšu!»
Man šķita vietā arī prezidenta vārdi, ka reizēm ir labi klātienē izjust tieši sakāves rūgtumu. Aizdomājos arī par basketbolistu izrāvienu pērn pasaules čempionātā un trenera Banki mantru par komandas garu. Varbūt tieši tā pietrūka Parīzē, un zaudējuma rūgtums liks izvērtēt kļūdas, kļūt labākiem? To redzēsim.