Laika izjūta ir ļoti viltīgas lamatas. Piemēram, kas jūs esat biežāk - «pirms» vai «pēc» cilvēki?
Esmu ievērojusi, ka reizēm ieķīlējamies kā rāvējslēdzējs vai mūzikas plate un nevis saprātīgi vērtējam situāciju, bet iesprūstam savās gaidās vai nožēlā. Teiksim, ņemamies kā traki pirms kāda notikuma un nespējam pamodelēt, kas notiks pēc tā, vai arī iestiegam kādā pagātnes brīdī un neglābjamā nespējā to grozīt.
Referendums par otru valsts valodu ir šāda ieķīlēšanās. Kā rāda mūsu analīze, visi ir pārņemti ar «pirms». Krievvalodīgie mediji, kas dedzīgi aizstāv Satversmes grozīšanas ideju, atražo krievu cilvēku un latviešu varas «mēs» un «viņi» antagoniju, taču nav redzama apjēga par to, kam būtu jānotiek pēc tam, kad «mūsu» spēks tiks nodemonstrēts «viņiem»? Pamodīsimies 19.februāra rītā, Satversme stāvēs kā stāvējusi. Kas nāks «pirms» adrenalīna vietā?