Rakstu kalna pakājē pie upītes, kas joprojām nes Apaču indiāņu senlaikos dotu vārdu: Līksmais Strauts. Kopš balto cilvēku ierašanās līksmība gājusi mazumā, vietējo cilti nogalināja brutālā slaktiņā, taču vārds dzīvo. Netālu ir indiāņu rezervāts un sena svētvieta, ko valdība atdevusi ārzemju megakompānijai vara raktuves izveidei. Bez vara moderno dzīvi grūti iztēloties, taču es negribu iztēloties arī dzīvi bez svētvietām.
Šonedēļ piedalījos īpašā rituālā — Patiesības mandala. Kādas dalībnieces mazpilsētā esot dabas draugu klubs, kas to praktizē ik nedēļu. Rituāls kļuvis populārs, pateicoties vides aktīvistei Džoenai Meisijai.
Mēs sapulcējāmies klinšu ielokā pie izsīkuša ūdenskrituma. Fiziskā mandala simbolizē četras emocijas — sažuvušas lapas pauž bēdas, koka zars ir zibensnovedējs dusmām, akmeņi ir kā baiļu nocietinātas sirdis, bet trauks ataino tukšumu un alkas pēc jauna sākuma. Centrā ir vieta vārdā nenosauktām emocijām vai lūgšanai, ko dalībnieki var izteikt vārdos, skaņās, kustībās.
