Cik reižu dzīvē ir šķitis — pietiek, vairs nav izturams!? Man dažas ir bijušas. Aizdomājos par tām, lasot Lidijas Lasmanes-Doroņinas satricinošo pieredzi, jo šajā žurnālā sveicam viņu 100. jubilejā.
Lidija spēj pateikties tiem, kas viņu padomju laikos jau trešo reizi notiesāja un izsūtīja uz lēģeriem, jo… tur viņa sapratusi, ka Dievs vienmēr ir blakus. «Tam, kas mani stipru darījis, ir lielāka vara nekā tam, kas mani grib paverdzināt. Man bija vajadzīga mācība,» saka Lidija. Man nav, ko piebilst, jo nāku no laimīgās paaudzes, kas nav paverdzināta karos vai lēģeros. Atliek noglabāt prātā Lidijas vārdus un vēlreiz pateikt paldies par gaišumu, kas caur viņu staro.
Lidija bija nesen iznākusi no otrā apcietinājuma, kad viņpus okeānam ASV piedzima Jānis Lazda. Audzis trimdinieku ģimenē, kas godā latvietību, viņš pats jau kādu laiku brīvdienās māca bērnus latviešu skoliņā Vašingtonā, bet darbdienu karjera Jāni aizvedusi līdz pat Baltā nama kabinetiem un globālā giganta Meta vadības komandai. Vai zināt, ko Jānis ierosina? Pārstāt saukt mūsu valsti par mazu. Jo latvieši ir gudri, radoši, garā stipri, drosmīgi un savas valsts patrioti. Mums vairāk jānotic sev!
