Kopš mobilais tālrunis ik nedēļu ziņo, cik laika esmu tajā pavadījusi un ko darījusi, tas ir vienlaikus šausminoši un motivējoši. Šausminoši, jo klusā spiega sarēķinātais stundu skaits ir paliels, un nevilšus mēdzu aizdomāties, cik lappušu teksta šajā laikā varētu izrediģēt, cik tālu izlasīt grāmatu vai cik kilometru nostaigāt mežā. Bet arī motivējoši, jo ikreiz, ieejot tviterī vai instagramā, atceros — laiks rit! Ko šeit gribu uzzināt vai pavēstīt? Kādas emocijas gūt un vairot? Cik enerģijas tērēt? Laika zagļi dabū tik, cik paši tiem atvēlam.
Par enerģijas un laika zagļiem nopietni jādomā arī valsts politikā. Nupat svaigs un bīstams piemērs ir drukātās preses kraha draudi, ko radījusi valdības paviršība vai īslaicīgs prāta aptumsums.
