Raimonds Pauls, Džemma Skulme un Marina Kosteņecka — Atmodas laikā viņi bija starp populārākajiem kandidātiem, kurus cilvēki no visām Latvijas malām vēlējās redzēt kā savus pārstāvjus pirmajās kaut cik demokrātiskajās tautas deputātu vēlēšanās, kas pirms 30 gadiem kļuva par PSRS sabrukuma priekšvēstnesi.
Kosteņecka šajā Atmodas zvaigžņu sarakstā nenoliedzami ir savdabīgākā — krieviete, kuru vajāja čeka un Interfrontes mītiņu dalībnieki aicināja nošaut. Rakstniece, kas nenobijās doties uz Černobiļu un ar saviem rakstiem, izspraucoties cauri padomju cenzūrai, modināja līdzcietību pret bāreņiem un citiem dzīves pabērniem, kuru PSRS «nebija» gluži tāpat kā seksa.
Šajā žurnālā intervējam Marinu Kosteņecku, jo viņa savas 20. gadsimta atmiņas apkopojusi grāmatās, kurās atskatās ne tikai uz savu mūžu, bet veselu laikmetu. Toreiz viņa uzskatīja par goda pienākumu palīdzēt Latvijai atgūt nolaupīto brīvību. Tagad par patriotes pienākumu uzskata pateikt arī skarbus secinājumus par to, cik gudri latvieši ar savu brīvību rīkojušies. Viņa Latvijā redz bumbu ar laika degli. Nevaru piekrist visam teiktajam, bet ar cieņu ieklausos argumentos.
