Zigfrīda Annas Meierovica lomā Gundars Grasbergs, viņa mīļotās un otrās sievas lomā — Aija Vītoliņa.
Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna jaunais mūzikls Meierovics - pārdot var jebko, ja vien skandē Latvijas vārdu
Valsts dzimšanas dienā, 18.novembrī, uz Latvijas Nacionālās operas skatuves pirmizrādi piedzīvoja Ars Nova producēts jauns Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna darbs - mūzikls Meierovics par neikdienišķas personības, slavena, šodien paradoksālā kārtā maz zināma Latvijas pirmās brīvvalsts valstsvīra Zigfrīda Annas Meierovica publisko un privāto dzīvi. Jāpiekrīt dramaturģes teiktajam, ka vēsturi zināt ir būtiski. Tikai... Uzvedums vairāk pasaka par šodienu un pirmām kārtām neglaimojošo - pārdot var jebko, ja vien skandējat Latvijas vārdu.
Meierovica dzīvē faktu pietiktu trim mūzikliem - par apdāvinātu, traģiska dzīves iesākuma (māte mirst no dzemdību komplikācijām, tēvs sajūk prātā) formētu censoni, kaislīgu vīrieti starp divām atšķirīgām sievietēm, par jaunas valsts veidošanos starptautiskās politiskās aizkulisēs. Tāpēc īpaši pārsteidz, ka Zālītei libretā nav izdevies atrast pat ne vienu caurviju līniju, uz kuras uzpotēt galvenā varoņa iekšējo attīstību. Mūzikls, protams, ir dramaturģiski «atvieglota» forma, tomēr žanram ir savas likumsakarības. Zālītes un Lūsēna tandēms šoreiz nav ticis pat līdz ābecei: mērķtiecīgam varoņa attīstības ceļam un materiāla ritmam. Varoņiem neiespējami sekot līdzi, jo viņi nešaubās, nemeklē, negrib, nekļūdās, necīnās, neuzvar. Tikai iestājas statiskās pozās un izdzied tekstus, kuros nav ne emociju, ne ideju, tikai juceklīgs faktu atstāsts. Ja par Meierovicu neko nezinājāt, visticamāk, notiekošo nesapratīsit, par spīti tam, ka teksti pārpildīti ar tādām sadzīves reālisma pērlēm kā, piemēram, Ingus Pētersona dziedātā Meierovica tēva prāta mirklīga apskaidrošanās, lai psihiatriskajā slimnīcā nolasītu dēlam lekciju, ka nedrīkst laulāties ar asinsradiniekiem. Uzmanību trīs stundu garā iestudējuma tekstos piesaista divarpus tautasdziesmu stilizācijas, kas šķiet paveram vispārinājuma iespēju. Lūsēna mūzikā ir par dažām interesantām intonācijām vairāk, lai gan skaņa kopumā rada vienveidīgu iespaidu. Iespējams, vaina ir arī apskaņošanā, jo tehniskas problēmas bija vērojamas pat solistu mikrofoniem.
