Lauris Bērziņš. Līdzdalībnieks. Dienas Grāmata, 2025.
Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 4
Sastopoties ar jaunu un ambiciozu latviešu prozas darbu, kritiķim dažreiz jāizvēlas: a) vai grāmatu ievietot stihiski radīta mākslas darba kategorijā un saskatīt tajā aktuālas sabiedrības un kultūras tendences, to dekonstrukciju; b) vai skatīt grāmatu kā ilga un pamatīga darba rezultātu, kā konstrukciju, kurā darbojas vai nedarbojas noteikti mehānismi un pavedieni. Jaunradītais teksts iemieso gan ambicioza autora dabiskās stihijas izpausmes, gan rāda apzinātas konkrēta žanra, motīvu, sižeta izvēles. Kritiķim, t. i., lasītājam, atliek to izmeklēt un preparēt.
Ne velti pieminu «izmeklēšanu» — Laura Bērziņa debijas romāna Līdzdalībnieks pamatā ir šķietami komerciāls sižets, kurā romantiskas attiecības aizved līdz līdzdalībai noziegumā, konkrēti, «slikto onkuļu» novākšanai. Pasaules literatūras kontekstā šāds sižets ir jau pārbaudīts, tas izmantots, piemēram, amerikāņu rakstnieka Džefa Lindseja grāmatu sērijā un pēc tās uzņemtajā seriālā Deksters (2004—2015): sociopāts nevar nenogalināt, tāpēc novirza tumšo enerģiju uz tiem, kas, viņaprāt, to ir pelnījuši. Kad šajā noziegumā iesaistās arī slepkavas tuvinieki, tie kļūst par līdzdalībniekiem. Romantiska līdzdalība, attīrot pasauli no tā, kas citādi nebūtu apkarojams, — šajā idejā balstās varens spēks un panākumi, it īpaši, ja sabiedrība ir vīlusies taisnīgumu pārstāvošās varas institūcijās.
