2022_05_Luska2.png
Romāns Lūška ir dzīvīga groteska ar pārāk labi pazīstamu pēcapokalipses pasauli
Nav viegla dzīve mīlīšiem Fjodorkuzmičskā pēc Sprādziena. Ne tik daudz Sekas viņus nomoka — lai jau aug ragi un vilna, ziemā tas var pat noderēt, — kā ikdienas raizes. No rīta uz darbu jāiet, pēc tam ugunij pakaļ, tad peles jāķer, lai pats paēstu un tirgū vēlāk ko sagādātu. Bet citreiz Fjodors Kuzmičs vēl kādu ukazu atsūta, tad atkal jāpielāgojas. Un tad vēl lūška. Ieiesi, cilvēks, mežā, bet viņa tā vien gaida, lai uzkluptu un prātu izsūktu.
«Tak dzīvīte ir kāda? — darbs un aukstums un vēja svelpoņa!» gudro Benedikts, krietnais pārrakstītājs, ap kuru vijas viss Tatjanas Tolstajas romāns Lūška. Viņam Sekas ir pavisam mazas, tikai astīte pie dibena izaugusi, darbs arī kaulus nelauž, beigās pat turīgu daiļavu apprecēt izdodas — tomēr lasītkāre dzen tramīgus sapņus virsū, nekādi neļauj mierā dzīvot. «Viss ir. Bet tomēr kaut kāds nespēks. Tomēr visu laiku kaut kas kņud, niez.»
