Eduarda Andersa grāmata izdota vairākās valodās. Foto: Raitis Plauks, F64
Eduarda Andersa grāmata var kalpot par pamatu kvalitatīvi jaunai izpratnei latviešu un ebreju attiecībās
Eduarda Andersa „Latviešu vidū HOLOKAUSTA LAIKĀ" (Jumava, 2011) ilgu laiku grāmatu plauktā uzlūkoju kā otršķirīgu lasāmvielu. Ko gan viens Latvijas ebrejs vēl varētu uzrakstīt, kad ir jau Valentīnas Freimanes „Ardievu, Atlantīda"!? Tagad teikšu: Andersa un Freimanes grāmatas lieliski papildina viena otru.
Abas grāmatas ir labs pamats cilvēciskai sapratnei starp latviešiem un ebrejiem. Abi autori ir ar pasaules redzējumu, kas varētu līdzēt latviešiem labāk saprast, kā savu vēsturi stāstīt ārzemniekiem.
Anderss, tāpat kā Freimane, no savas pieredzes cilvēciskā skatījuma izvērtē Latvijas un pasaules dramatiskos vēstures notikumus. Ja Freimane vairāk jūtama kā šerpa dāma, tad Anderss ir ļoti mierīgs, līdzsvarots kungs. Freimane ir vairāk mākslinieciska, Anderss pragmatiskāks eksaktās jomas zinātnieks. Freimane dzirksteļo, Anderss ir vienmērīga gaisma. Freimane reizēm varbūt iedzeļ latviešiem - bet ne nepelnīti, Anderss varbūt ir dzēlīgāks pret pašiem ebrejiem.
