Johans Pauls Frīdrihs Rihters (1763—1825)
Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 4
Šogad Domuzīme lasītājiem piedāvā īpašu tulkojumu sēriju, kuras saturisko veidošanu uzņēmies Mag. hist. Rūdolfs R. Vītoliņš. Izvēlēti seši britu un vācu vēstures vai literatūras teksti, kas ne tikai nojauc robežas starp abiem šiem radniecīgajiem žanriem, bet arī iemieso pasaules noslēpuma valdzinājumu un prasmi saraudzīt vispārzināmajā mīklaino, tāpat nepakļāvību vēlmei it visam dot skaidrojumu.
Johans Pauls Frīdrihs Rihters (1763—1825) jeb Žans Pols ir rakstnieks no laikmeta, kurā vēlīnās apgaismības bērns — romantisms — saceļas pret savu radītāju. Žana Pola romānos kā romantisma literatūras žanrā par excellence ir viss, ko laikabiedri un pēcnācēji romantismā pels un slavēs: dubultnieki, otrie un trešie «es», apslēptas bagātības, slepus rakstīti mīklaini teksti, izdomātas sabiedrības un pasaules kā pretstati mietpilsoniskai videi, ceļojumi kā iniciācijas un pārvērtības notikumi, erotika, robeža starp neredzamo un redzamo, neiespējamo un iespējamo. Romāns Zībenkēzs ir milzīgs palimpsests par laikmetīgo politiku, par «es» atbrīvošanos no sociālām lomām, arī Žana Pola «kara pieteikums» Veimāras klasikai. Šajā darbā, kurā advokāts Zībenkēzs un viņa dubultnieks Leibgebers šķērso valstu, sabiedrību, paražu, sapņu un fikciju robežas un kurā mijas ainas no provinciālām nomalēm un no Fantāzijas pils, nodevība un draudzība, melanholija un mīlestība, atklāšanās un maskošanās, neīstas nāves un neīstas dzīves, dievišķais un dēmoniskais, ir izvērsta reiz Novalisa sniegtās romāna definīcijas paraugstunda: romāns kā sapnis, pasaka ar somnambulisku loģiku. Tai sekojot, stāstnieks sniedz virkni tēlu kā sava «es» galeriju, raksta vienlaikus savu biogrāfiju, taču nevis lai paštīksminātos, bet gan demonstrētu romantiķu atklāto «es» paplašināto robežu lauku. Zībenkēzs romāna gaitā mainās, pārradīdams sevi. Taču tā nav lēti pirkta pārmaiņa, bet gan nobriešana, par kuru reiz runāja apgaismotāji, kas gan nekad neuzdrošinājās sapņot par tādiem «es», kurus darbina romantiķi, un par tādām brieduma pakāpēm, kurās arī nonāk tieši romantiķi. Tie ir «es», kuri spēj (ja spēj) izturēt īstenību kā bezgalīgu ne-tāpatību un mainību un kuri ir iemācījušies dzīvot fikcijās un iziet arī ārpus tām.
