Foto — Reinis Hofmanis, F64
Par grāmatu Mirušie nepiedod Literatūras gada balvai nominētā Ieva Melgalve rakstniecību salīdzina ar koraļļiem, kas izaug okeānā, bet, malā iznesti, sastingst cakainās virtenēs. Viņas «sauszemes dzīve» ir vīrs un trīs bērni
Džinsi, sportisks krekls un vaļīgi sapīta bize pār plecu - trīsdesmitgadnieces Rīgā tā bieži nestaigā. Bet Ievai Melgalvei (33) tas piestāv, viņai joprojām ir bērna seja bez viltus un meikapa. Tieši tāda kā 18 gadu vecumā, kad es viņu satiku literātu Valdas Melgalves un Andra Bērziņa, plašāk pazīstama kā Zeibota, mājās Kundziņsalā. Tajā gadā bija iznākusi Ievas pirmā grāmata Bezzaudējumu punkts, viņa toreiz pieslēdzās sarunai par rakstīšanu.
Formulēja domas pārsteidzoši «pieauguši», jokojot pieminēja situāciju Zviedrijā, kur vēl vidusskolas laikā bija uzaicināta viesoties latviešu literatūras antoloģijā iekļautā stāsta dēļ. Ar pārējiem - Knutu Skujenieku, Gundegu Repši un Noru Ikstenu - ēdusi ķīniešu restorānā, kāds no malas sācis ar viņu runāt, un sešpadsmitgadniece pie sava galdiņa sacēlusi smieklu vētru, paziņojot: «When I was young...»*
