Foto — Kaspars Krafts, F64
Inese Liepiņa zīmēja ziedus un ornamentus lieliem Amerikas mājas tekstila veikaliem, bet tagad Latvijā ada «bezgalības šalles», kas aizceļo pa visu pasauli
Skatlogs ar košām krāsu spolēm adīšanas darbnīciņā Avotu ielas pašā galā, gandrīz pie Sv.Pāvila baznīcas, pelēcīgajā apbūvē iznirst kā pārsteigums. Kad Inese Īrisa Liepiņa, skaista, krāsaina un harmoniska, tāpat kā viņas darbi, šeit strādā pie adāmmašīnas, garāmgājēji mēdz apstāties, ir gadījies, ka ienāk parunāties. Bijušo puķu veikalu piecus stāvus zem sava dzīvokļa Inese īrē nesen. Negribējies kasīt no loga iepriekšējo iemītnieku atstāto uzrakstu Ziedi, kas saulē tik kaisti atspīd uz sienas, un kāda draudzene ieteikusi: pielīmē tam priekšā «uz».
Tā Inese tikusi pie darbnīcas uzZiedi, dzirdu stāstu, kas tik labi raksturo arī viņas artistisko dabu. Un optimismu. Cilvēki no Rietumiem vilcinātos pirkt dzīvokli tālajā Avotu ielā. Taču Inese, kas dzimusi Čikāgā, ilgi dzīvojusi Sanfrancisko, zina, kā var atdzimt nolaistas pilsētas daļas, ja tur ievācas radoši cilvēki. Viņa ir arī pragmatiska. Stāsta, ka nekad neinvestētu naudu paneļmājas «kastītē». 1910.gadā celtais nams ir tapis pirms abiem pasaules kariem, kad būvmateriāli nebija deficīts un amatnieki strādāja godprātīgi. Ineses augšstāva dzīvoklī iespīd saule, kas ir tik svarīga cilvēkam, kas pārcēlies uz Latviju no Kalifornijas.
