Šodien pēdējā gaitā tiek pavadīts mūziķis Mārtiņš Freimanis (1977-2011) – radoša, talantīga un pretrunīga personība. Mūziķis šķīrās no dzīves 27.janvārī Latvijas Infektoloģijas centrā. Viņu sagrāva gripas izraisīta smaga elpceļu saslimšana. Mūziķi mocīja arī aknu problēma, tās netika galā ar alkohola intoksikāciju
Gaišas, gandrīz caurspīdīgas acis, kurās var lūkoties kā avota ūdenī – skaties gultnē, bet ieraugi pats sevi. Naģene uz vienas auss un izspūris, gaišs matu ērkulītis – jau labu laiku nav apmeklēts frizieris! Guldzošais «khhh» kā pilsētas pašpuikam, kad viņš smejas, – jocīgi 33 gadus vecam vīrietim? Tikai tad, ja nezināt, kas viņš ir!
«Nu, lūdzu, piešuj to pogu!», «Izmazgā kreklu!», «Aizej pie friziera!» mūziķis Mārtiņš Freimanis bieži dzirdēja no tuvākajiem draugiem. Šis lielais bērns, kurš mīlēja visus, rūpējās par visiem un par visu vairāk vēlējās, lai kāds mīl un saprot arī viņu. Parūpējas – kā tas ir ģimenēs, kur cits par citu stāv un krīt.
Mārtiņa radošums bija neticams – viņš varēja uzrakstīt dziesmu dažu desmitu minūšu laikā. Kaut trīs dziesmas dienā! Ja vajadzētu izveidot viņa dosjē ar visām dziesmām, dzeju, ko radījis, izrādēm, koncertiem un šoviem, kuros piedalījies, nezinātājs apjuktu – kā vispār tas iespējams tikko 30 gadu vecumu pārsniegušam mūziķim?!
Mārtiņš Freimanis bija viens no vispretrunīgāk vērtētajām popkultūras zvaigznēm Latvijā. Tie, kuri iepriekš viņam veltīja ironiskus komentārus, tagad raud. Interneta vietnēs izlasāmi neskaitāmi «piedod», ko cilvēki velta mūziķim pēc nāves. «Piedod, ka rakstīju sliktu, es vienkārši tevi nesapratu.»
«Laikam jau tā jānotiek – kad cilvēka vairs nav, visi ierauga, cik vērtīgs un svarīgs viņš bijis,» saka viens no Mārtiņa pēdējo gadu tuvākajiem cilvēkiem dejotāja Aleksandra Kurusova.
Nekas jau sabiedrībā nemainīsies, viņa domā. Tikai šis brīdis, šis dīvainais laika nogrieznis no 27.janvāra nakts, kad Mārtiņš Freimanis nomira, līdz viņa bēru dienai 3.februārī, cilvēku atmiņā paliks kā kaut kas ļoti skumjš un gaišs vienlaikus. Kā septiņas dienas, kad bija laiks visiem kopā paraudāt un padomāt par Mārtiņa, gan arī mūsu katra paša dzīvi – cik vērta tā ir? Kā dzīvi nodzīvot tā, lai nav žēl? Lai viss, kas darīts, ir pēc labākās sirdsapziņas?
Mārtiņam Freimanim bija vājības un mīnusi kā katram cilvēkam. Taču nožēlot savu dzīvi viņam nav par ko. Sācis rakstīt dziesmas 15 gadu vecumā un kļuvis pazīstams teju 21 gadu vecs, Mārtiņš savā neilgajā mūžā spēja izdarīt daudz vairāk nekā cits, nodzīvojot divtik. Ne tikai radoši. Viņš bija labs cilvēkiem un visām dzīvām radībām uz zemes. Labs – tas ir ar lielo burtu.
Kopā ar dzīves pabērniem
Tā sagadījās, ka tuvākie draugi, kurus Mārtiņš reiz, vēlēdamies rast apzīmējumu savējiem – citādajiem, nosauca par Kukū ciemu, pēdējā laikā ar viņu kontaktējās salīdzinoši maz. Viņa tuvākie draugi pēdējos gados – dejotāja Aleksandra Kurusova, mūziķis Lauris Reiniks, dziedātāja Rūta Reinika, mūziķis Kārlis Būmeistars jeb Kaža, kādreiz ļoti populārā Rīgas restorāna Sarkans menedžere Ineta Dumbre – dzīvoja savu dzīvi, Mārtiņš Freimanis – savu. Satikās jau tāpat, bet ne katru dienu.
«Ja atklāti, biju nogurusi par viņu atbildēt, viņu vākt,» saka Ineta, kura Mārtiņam četrus gadus bija tuvs draugs, bet pirms pusgada pārcēlās uz Londonu. «Viņam bija spēcīga pašiznīcināšanās tendence,» Ineta saka. «Patika runāt, ka jauns nomirs. Viņš vienmēr teica, ka visi vīrieši viņa dzimtā – tēvs, kurš noslīka spēka gados, un arī vectēvs – miruši jauni.»
Tāpat kā ar visiem citiem, kurus Mārtiņš Freimanis uzskatīja par tuviem cilvēkiem, ar Inetu viņu saveda kopēji projekti, darbs. Kad mūziķis ar grupu Tumsa braukāja pa Latviju, piedalījās Eirovīzijā, Ineta ēdināja un kopa viņa dzīvniekus, kuru daudzums mājās jebkuru ikdienišķi domājošu cilvēku būtu mulsinājis, bet Mārtiņš vienmēr pasmējies par haosu, ko radībiņas – kaķi, suņi, papagaiļi – spēja mājoklī sataisīt, un teicis: viss būs labi!
Ineta, arī Aleksandra Kurusova atzīst, ka lielā dzīvnieku mīlestība Mārtiņam izpaudusies savdabīgi: viņš nekad nav pircis šķirnes suni vai kaķi, lai arī, būdams intensīvi strādājošs un populārs skatuves mākslinieks, būtu varējis to atļauties. «Viņš ņēma no patver-smes vai tādus, ko atrada uz ielas. Vienmēr tos, kam klājās grūti,» saka Aleksandra.
Iespējams, dzīvniekos, ko pametuši saimnieki, Mārtiņš zināmā mērā saskatīja pats savu traģisko dzīves pieredzi. Viņš bija četrus gadus vecs, kad mātes tiesības par uzdzīvošanu tika atņemtas Mārtiņa mammai, skaistai liepājniecei. Tēvs, tālbraucējs jūrnieks, no dēla atteicās. Mārtiņu uzaudzināja viņa vecāmāte Aizputē.
Vēlme palīdzēt visiem dzīves pabērniem – gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem – viņam no traģiskās bērnības pieredzes, spriež Kurusova. Mārtiņš ārkārtīgi pieķēries draugu ģimenēm, Laura Reinika ģimenē juties kā mājās, starp savējiem. «Viņš meklēja ģimenes sajūtu, kas viņam pašam nekad nebija bijusi. Vienlaikus viņš no tās baidījās un distancējās,» atzīst Ineta Dumbre.
Būdama trīs bērnu māte, kas savas atvases uzaudzinājusi viena, viņa ar vislielāko sirsnību atceras, kā Mārtiņš izturējies pret viņas bērniem, kas nu jau pusaudžu un pieaugušo vecumā. Kā īsts tētis viņš vedis Inetas bērnus uz Līvu akvaparku Lielupē, kad tas atklāts. «Tas bija dārgs prieks, man pašai tādas naudas nebija, bet Mārtiņš paņēma manus bērnus un veda. Viņam nekā nebija žēl citu dēļ.» Kad Inetas meitai bija nepatikšanas Rozentāla mākslas skolā un mātei nācies doties uz skolu runāties, Mārtiņš piedāvājies iet līdzi. «Tas gan tā arī nenotika, bet vienreizēja bija viņa vēlme – iesaistīties, palīdzēt,» – tā Ineta.
Ar balzamiņu kabatā
Rūpes un mīlestību mūziķis saņēma arī pretī. Dzīvodams savā mūzikā un dzejā, viņš bieži nepamanīja vienkāršas sadzīviskas ķibeles, kas jāatrisina. «Teicu: Mārtiņ, aizej taču, nogriez matus! Viņš paburkšķēja pretī, bet nākamajā dienā skatos – ir bijis pie friziera,» atceras Aleksandra Kurusova.
Protams, viņam bija arī savas dīvainības. Ineta Dumbre uzskata, ka Mārtiņa mīlestība pret dzīvniekiem bija patiesa, bet brīžiem viņš pats neapzinājās, kāda ir robeža starp palīdzību un nodarīšanu pāri. Piemēram, 2005.gadā neilgi pirms došanās uz Eirovīzijas finālu kopā ar Valteru un Kažu Mārtiņš nostādījis Inetu fakta priekšā – no patversmes paņēmis kaķēnu. Kad Mārtiņš devies uz Eirovīziju, bet Ineta – uz viņa dzīvokli paēdināt kustonīšus un apkopt tos, viņa ar šausmām konstatējusi, ka kaķēna nekur nav. «Kad atradu, tas bija auksts. Pepe, Mārtiņa sunītis, nebija sapratis, ka tas ir par mazu, lai spēlētos, un kaķēnu vienkārši nospiedis.» Tas bijis šausmīgi – apbērēt kaķēnu kurpju kastē un pateikt, ka tā noticis, pašam Mārtiņam.
Neticama spēja aizraut ar savām idejām un dzīvesveidu citus, iedvesmot – par Mārtiņu Freimani saka viņa tuvs draugs režisors Arvīds Krievs, kura topošajā filmā Dancis pa trim Freimanis ir viens no varoņiem. Mārtiņš Freimanis jau spēlējis Krieva filmā Man patīk, ka meitene skumst. Mūziķim režisors bija kā tēvs, Krievs saukāja Mārtiņu par ūdenszāli, «jo mierā viņš nekad nevarēja nosēdēt».
Pateicoties Mārtiņam, režisors 2007.gadā tika pie suņa Ernas. Tas noticis tā: Mārtiņš aicinājis Krievu līdzi uz kādu suņu patversmi. Vienkārši pafilmēt. «Pie kāda būrīša apstājos – kulaka lieluma sunītis, nokakājies. Redzi, viņš savu bļodiņu nav izēdis, viņš tev daudz neēdīs, Mārtiņš man teica. Sunītis bija atrasts miskastē. Mārtiņš teica: tev jāņem! Nekad nebiju domājis, ka man varētu būt suns, bet… Pasitu sunīti padusē, braucām tovakar uz restorānu Sarkans svinēt. Sunītis bija tik maziņš, ka Mārtiņa Pepei varēja caur kājstarpi izlīst. Tagad izaudzis, sver 30 kilogramus un ēd par diviem.»
Sunīti Krievs nosaucis par Ernu, tas ir Mārtiņa omas vārds. «Kad Ernai bija suņu dienas, Mārtiņš teica: lai viņa iet! Ciemojās ļoti pieklājīgs suņu kungs, rezultātā – 11 kucēni. Tad es domāju: redz, man daži mēneši ar mazajiem sunīšiem jāiztur, bet Mārtiņam «zoodārzs» mājās visu laiku, un viņš nesūdzas,» saka Krievs.
Ziņa par Mārtiņa nāvi režisoru sasniedza 27.februāra naktī, kad Mārtiņa tuvākajiem cilvēkiem tika zvanīts no slimnīcas. Tas joprojām ir tik sāpīgi un smagi, ka grūti runāt, atzīst Krievs. «Mēs tur visi esam vainīgi. Varējām palīdzēt. Nepadomājām par cilvēku. Nenosargājām,» režisors saka. Viņš atceras, ka jau rudenī Mārtiņš izstaigājis bronhītu. Neviens tam nepievērsa uzmanību, jo «kas nu tur nopietns, jāpadzer pelašķu tēja».
Tomēr 33 gadus vecais Freimanis jutās aizvien sliktāk un sliktāk. «It kā pie ārstiem viņš gāja, bet jautājums – vai ārstēja to, ko vajadzēja,» – tā Ineta. Draugu lokā Mārtiņa nemitīgie kaulu lūzumi, ievainojumi jau kļuva par smiekliem caur asarām. Tagad šķiet – tā varbūt bija zīme, ka jāpasaudzē sevi, jārūpējas par sevi vairāk, spriež Aleksandra.
Pēdējā laikā mūziķis lielāko daļu sava laika pavadīja krodziņā Pieci vilki, dažu desmitu metru attālumā no dzīvokļa, ko pats īrēja Baznīcas ielā. Nevar noliegt, ka viņš bija pārāk aizrāvies ar balzamu. «To viņš dzēra neiedomājamos daudzumos,» atceras Ineta. «Bet nekad nevarēja redzēt, ka viņš ir dzēris.»
Viņa domā, ka Mārtiņam liktenīga savā ziņā izrādījās arī krīze valstī. «Visiem bija grūti, daudzi netika galā ar savām problēmām, kur nu vēl ar citu,» Ineta skumīgi saka.
Mārtiņš slīga atkarībās viens, draugi mulsa. Gribēja, bet nezināja, kā palīdzēt. Tāpēc daļēji distancējās. Aleksandra stāsta, ka Mārtiņš, no vienas puses, ļoti ilgojies pēc ģimenes siltuma, apkārtējo mīlestības. No otras puses, tos atgrūdis. «Viņam ļoti patika būt vienam. Tā viņš arī teica – tagad gribu pabūt viens, nenāciet,» – tā Aleksandra.
Vai talantīgajam mūziķim būtu palīdzējušas mīlestības pilnas attiecības, ģimene? «Viņa bērnības pieredze ir tik traģiska, ka viņš vienmēr teica: bērnu un ģimenes man nebūs,» saka Kurusova. Atklāta ir Ineta Dumbre – būdama tuvs draugs vairāku gadu garumā, viņa nekad nav manījusi, ka mūziķim būtu kādas attiecības.
Spekulācijas par seksuālo orientāciju šeit var norimt: mūziķis visas emocijas un jūtas, kas viņā bija, ielika dziesmās un attiecībās ar draugiem, kā arī rūpēs par cilvēkiem, kuriem klājas grūti, un dzīvniekiem. Mīlestības attiecības līdz 33 gadu vecumam viņš vienkārši neizveidoja. Tādu viņam nebija.
Stūrgalvīgs bohēmists
Ja Mārtiņš ko ieņēma galvā, viņš to īstenoja. Vidusskolas 12.klasē pie privātskolotājas sāka mācīties angļu valodu, pēc tam Liepājā iestājās augstskolā, lai studētu angļu filoloģiju. Tas bija 1995.gadā. Arī Liepājā virmoja komūnas laiki, Zirņu ielas divās nelielajās jumta istabiņās vietas pietika visiem draugiem, tur mita arī Liepājā studējošie aizputnieki, Mārtiņa miteklis bija bāzes vieta arī ciemiņiem.
«Naudas viņam nebija, tik mazā stipendija, pāris latu. Bet istabiņu viņš bija iekārtojis, ar rokdarbiem nodarbojās, bija mazs lodziņš, kurā no dzijām bija uztaisījis zirnekļa tīklu, iekšā bija milzīgs zirneklis. Ievācoties bija atradis vecas durvis, tās bija uzlicis uz vecām tumbām, tāda bija viņa gulta. Visus dzīvokļus, kur dzīvoja, viņš pārvērta spilgtā vidē. Kad Mārtiņam bija nauda, lai iekārtotu ar labām mēbelēm, vienmēr viņa dzīvokļi bija īpaši. Mārtiņa mitekļos visa kā bija tik daudz, bet tas bija ļoti freimaniski,» stāsta Latvijas 1.rokkafejnīcas pārstāve, liepājniece Maija Kalniņa.
Protams, bija bohēma, alkohola netrūka, taču visam apakšā bija ideja. Tika spēlētas galda un prāta spēles, tās mijās ar sarunām par filozofiskām tēmām. Mārtiņu interesēja astronomija, patika fantastikas filmas. Vienu no savām iecienītajām filmām Piektais elements ar Maiju vien kopā noskatījies 20 reižu.
«Viņam bija svarīgi, lai draugi būtu ar viņu kopā. Viņš teica: «Mana ģimene esat jūs visi.» Viņš – cilvēks svētki, cilvēks košums, cilvēks mīlestība,» Mārtiņu raksturo Maija Kalniņa. Viņa atminas, cik Mārtiņš bija sašutis, kad pirms gada vai diviem Aizputes pilsētas svētkos pie viņa pienācis klases biedrs un teicis: «Mārtiņ Freimani, vai tu mani vēl atceries?» Mārtiņš atbildējis: «Nē, zini! Bet vai tu mani atceries?» Mārtiņš to teica gandrīz ar dusmām, ironiski. Viņš nekad cilvēkus nedalīja «zvaigznēs» un «parastajos», kā gan viņš varētu neatcerēties klasesbiedru.
Mārtiņš Liepājas periodā paspēja būt par skolotāju vairākās Liepājas vidusskolās, visilgāk Liepājas 1.vidusskolā, saviem skolēniem stundās piedāvājot brīvu atmosfēru, tajā pašā laikā neaizmirstot par stingrību. «Nodarbības vienmēr bija savdabīgas, jo gan zīmējām, gan vērtējām paši sevi. Atceros, ka mums bija katram jālasa izvēlēta grāmata angļu valodā un ik nedēļu speciālā grafikā jāatzīmējas, kā sokas ar lasīšanu, kā paši novērtējam savus panākumus. Es, kā jau radoša būtne, vērtējuma lapu biju apzīmējusi ar zirnekļu tīkliem, savukārt Mārtiņš pa vidu tīklam iezīmēja lielu, treknu, bet tomēr pēc sejas draudzīgu zirnekli. Mūsu kopējais mākslas darbs vēl aizvien glabājas mājās,» atceras Indra Jansone, kurai Mārtiņš bija skolotājs 7.klasē, kad viņa hiti jau skanēja Rietumu Radio.
Cilvēks nav prece
«Nevar cilvēka slimību vai nāvi pārvērst par preci,» saka Latvijas Infektoloģijas centra vadītāja Baiba Rozentāle.
Pēdējās nedēļas laikā, kopš no dzīves aizgājis Mārtiņš Freimanis, mediķiem veltīti pārmetumi, ka tie neatklāj diagnozi. Tas ļauj zelt plašām spekulācijām par šo tēmu interneta vietnēs, privātās sarunās.
Par mūziķa patieso diagnozi, kas viņu noveda līdz letālam iznākumam, klusē arī viņa draugi. «Kādus tik izdomājumus internetā nevar lasīt! Pat par HIV,» skumji saka Aleksandra Kurusova.
Kad draugi pēdējās viņa dzīves dienās apciemoja Mārtiņu slimnīcā, bijis iespaids, ka viņš grasās padoties. Nevēlas vairs cīnīties par sevi, savu veselību. «Taču nākamajā dienā pie viņa aizbrauca Lauris (Reiniks). Viņš man zvanīja, ka Mārtiņš esot saņēmies, ir noskaņots izķepuroties.»
Aleksandra apgalvo, viņai nav pašpārmetumu, ka nespēja Mārtiņam palīdzēt. «Ko otram cilvēkam vispār var palīdzēt. Viņš tāpat iet un dara, kā pats grib.»
Šāds dialogs 2005.gadā norisinājās portāla Apollo čatā starp Mārtiņu Freimani un kādu viņa talanta cienītāju: «Kas Tu būsi vecumdienās – Rainis vai Kārlis Zariņš?» – «Es būšu Emīls Dārziņš – viņam nebija vecumdienu.»
Ja vien Mārtiņš Freimanis, dzīvs būdams, zinātu, ka ir svarīgs tik daudziem cilvēkiem! Vai tas būtu mainījis viņa likteni? Viņa rūpes par sevi, savu veselību, ko, tā vien šķiet, viņš mērķtiecīgi dzina izzušanas virzienā? Visdrīzāk, ne. Bet Mārtiņš justos laimīgs. Kā cilvēks, kuram ar milzīgu mīlestības un līdzcietības vilni ir atmaksāts par visu sāpīgo, ko dzīvē izcietis.
«Brīžiem man ir sajūta, ka aiz muguras kāds stāv, skatās, ka Mārtiņš joprojām ir te. Stāstīju to mammai un viņa teica: no Mārtiņa dvēseles nevajag baidīties. Viņš cilvēkiem darījis tikai labu, un arī pēc nāves paliek tikai labais,» par draugu saka Aleksandra Kurusova. Naktī pēc Mārtiņa aiziešanas viņa uzmeklēja Zentas Mauriņas rindas:
Ir zaudējumi, pie kuriem nekad nepierod,
Kurus nekad neaizmirst,
Lai gudrais prāts saka, ko sacīdams.
Sirdij ir savi iemesli,
Kas prātam nepieejami…
Nākamais projekts, kurā mūziķis šogad būtu piedalījies, ir šovs Dejo ar zvaigzni 3. Kurš būtu saņēmis visvairāk skatītāju komentāru un balsu, mēs tagad zinām.
FOTO: NO ALEKSANDRAS KURUSOVAS PERSONĪGĀ ARHĪVA, NO LTV UN TV3 ARHĪVA, VALDA KALNIŅA (A.F.I.), NO RAIDĪJUMA SEMS ARHĪVA, NO GRUPAS PER ARHĪVA, NO GRUPAS TUMSA ARHĪVA, LETA
