Karogu šuvēja Angelina Šostaka. Foto no personīgā arhīva.
Novāc karogu! Iebāz to savā dir**! Ar šādiem vārdiem 2014. gada 29. martā Doneckas pilsētā tika sagaidīta brīvprātīgā Angelina Šostaka un viņas vīrs Andrijs. Pāris tikko bija atgriezies no Hraņitnes ciemata, uz kurieni bija aizveduši palīdzību ukraiņu karavīriem. Prokrieviski noskaņotos separātistus sadusmoja pie viņu automašīnas logiem piestiprināti nelieli Ukrainas un ES karogi. Miličiem knapi izdevās savaldīt dusmīgo pūli. Šostaku auto apmētāja ar olām, izsita logus un saskrāpēja. Kopš tā brīža Šostaki pilsētā vairs neredzēja nevienu Ukrainas valsts simbolu, un drīz vien Donecku pilnībā okupēja Krievijas armija.
Taču, par spīti šim incidentam, Angelina atspēko mītu, ka visi Doneckas un tās reģiona iedzīvotāji gaidīja krievu ierašanos. Piemērs esot viņa pati — Kramatorskā dzimusī un gandrīz visu mūžu Bahmutā nodzīvojusī sieviete kopā ar vīru vienmēr bijusi dedzīga Ukrainas patriote. Viņu ģimenes pārdzīvoja 1932.—1933. gada holodomoru un citas represijas. Viņiem nebija nekādu ilūziju par Krievija, un vecāki jau Padomju Savienības laikos apzināti izvēlējās sūtīt bērnus skolās ar ukraiņu mācību valodu. «Mana mamma 2011. gadā izšuva man višivanku (izšūts ukraiņu tautastērpa krekls — red.), vēlāk es tādas pašas izšuvu savam vīram un dēlam. Kad Doneckā notika Eiropas futbola čempionāta Euro 2012 spēles, pilsēta bija zilā un dzeltenā krāsā — tās ir ļoti siltas atmiņas. Bet Pašcieņas revolūcija nostiprināja apziņu, ka mums ir jāaizsargā mūsu ukraiņu identitāte,» saka Angelina.
