Toms Bergmanis. Foto — Ieva Salmane
Datorzinātnieks Toms Bergmanis skaidro, kāpēc mākslīgais intelekts jāizmanto kā mācāms palīgs, nevis padomdevējs, uz ko paļauties
Kamēr mēs sarunājamies, aiz valodu tehnoloģiju uzņēmuma Tilde logiem savelkas negaisa mākoņi. Neviļus jādomā par to, ka mākslīgā intelekta briestošās iespējas reizēm šķiet tikpat draudīgas. No vienas puses, šī tehnoloģija piedāvā nepieredzētu zināšanu pieejamību, kā lietus barojot visdažādākās cilvēka darbības jomas un ļaujot tām uzplaukt. No otras puses, draud nebūtībā aizskalot pašus cilvēces pastāvēšanas pamatus. Spēju domāt.
Pagaidām mākslīgā intelekta rīkiem ir krietni mazāk gribas nekā sīkai ķirzakai, kas lien spožos saules staros sildīties, mierina Toms. Vēl vairāk — savas gribas tam nav nemaz. Pārredzamā nākotnē neviena sistēma nespēs sagraut mūsu uzbūvēto. Tomēr pietiekami lielus riskus rada veids, kādā izmantojam mākslīgo intelektu, labprātīgi tam atdodot savu domātgribu, lasītprasmi un problēmu risināšanas spēju.
