Žurnāla rubrika: Svarīgi

Augstākās tiesas priekšsēdētājam jāatgādina deputātiem, ka Saeima nav rulete

Atkārtots Saeimas balsojums par ģenerālprokuroru Jāni Maizīti, ja tas notiktu pirms, nevis pēc Saeimas vēlēšanām, dotu cerības saglabāt politiski neietekmējamu Ģenerālprokuratūru. Aicinājumi atstāt lemšanu nākamajai Saeimai šķiet tuvredzīgi. Jaunā Saeima var izrādīties tik slikta, ka var nākties bažīties par apdraudējumu ne tikai tiesu varas neatkarībai. 

Par Saeimas vēlēšanām dzirdam, ka tās izšķiršot valsts attīstības turpmāko virzienu. Bet ko īsti tas nozīmē? Vienā līmenī izšķiršanās ir skaidra – vai nu godīgākas un atklātākas politiskās kultūras nostiprināšanās, vai nu irstošās politbiznesa korporācijas atgriešanās pie varas. Taču 10.Saeimas vēlēšanas kā izšķiršanās starp Rietumiem un Austrumiem līdz šim bija bijusi drīzāk metafora izvēlei starp abiem minētajiem politiskās uzvedības modeļiem, nevis «ģeopolitiskiem» valsts orientācijas virzieniem. Saskaņas centra vadoņa Jāņa Urbanoviča pastāvīgi stāstītajam, ka viņš pēc vēlēšanām veidošot valdību, nebija nekāda loģiska pamatojuma. 

Nebija līdz pagājušajai ceturtdienai. Līdz ar balsojumu pret Maizīša apstiprināšanu ir tapusi jauna koalīcija, kas var ļaut Kremļa saimniekiem beidzot iegūt to, kas līdz šim nekad nebija izdevies – viņiem paklausīgu Latvijas valdību. 

Mēģiniet atsvešināties no savām politiskajām simpātijām un vēlmēm un iedomājieties, ka esat bezkaislīgs polittehnologs Maskavā, kas vēsi pragmatiski vērtē SC iespējas būt valdībā pēc Saeimas vēlēšanām. 

Pavērtos vienkārša un pirmajā  acu uzmetienā nebūt ne iepriecinoša aina. Saeimā iekļūs četri vērā ņemami saraksti – Vienotība, Saskaņas centrs, ZZS un droši vien Tautas partijas un LPP/LC mutants Par labu Latviju. (Ja arī vēl kāds vai divi, tas lielo bildi būtiski nemainīs.) SC – viens pats vai kopā ar PCTVL – nevar iegūt daudz vairāk vietu, kā parasti dabū promaskaviskās partijas. (SC un PCTVL kopā pašlaik ir 23 vietas Saeimā, 8.Saeimas vēlēšanās PCTVL ieguva 25, 7.Saeimā Tautas saskaņas partijai bija 16.) Arī pieskaitot klāt Šlesera un Šķēles «uzņēmēju apvienības» labākajā gadījumā 10-12 vietas, vairākums nesanāktu. Tātad jādabū klāt vai nu Vienotība, vai nu ZZS. 

Vienotība atkrīt. Savukārt ZZS un SC sadarbībai traucē ne tik daudz atšķirīgā retorika, cik ZZS  «premjerministra kandidāta» Aivara Lemberga naidošanās ar SC lielajiem sponsoriem, tā dēvētajiem Lemberga oponentiem (Oļegu Stepanovu un kompāniju), un izlīgums šajā «Ventspils grupējumu» karā nešķiet iespējams. 

Kādu padomu jūs kā polittehnologs dotu «Baltijas virziena» politikas veidotājiem Kremlī, kuriem vajag savu valdību NATO un ES valstī un ir pilnīgi vienalga, kurš vietējais kukainītis kuru šeit nokodīs? Pareizi – SC jāatsakās no «Lemberga oponentiem» un jāstrādā kopā ar Lembergu. 

Tieši tas ir noticis. «Jumts»  Urbanovičam ir nopietnāks par jebkādu šejienes «grupējumu» – paša Vladimira Putina partija Vienotā Krievija, ar kuru SC ir oficiāls sadarbības līgums (bet tas nozīmē ne tikai privilēģijas, bet arī pienākumus). Tātad arī nauda nebūs problēma. Tā ka diezin vai Urbanovičam radās jautājums, vai «uzmest» Putinu vai Stepanovu. Jautājums bija – kā un kad «uzmest» Stepanovu. 

Varas pārņemšana un ģenerālprokurora ievēlēšana ir divi dažādi, taču saistīti stāsti. Šis balsojums bija īpaši laba iespēja «sakārtot» nākamās valdības kodolu, ņemot vērā, ka prokuratūras darbs tā vai citādi skar visu vietējo oligarhiņu intereses. Lai ko tagad Urbanovičs pūstu un elstu par melīgo Saeimu, tieši viņa vienmēr disciplinētās frakcijas deputāti izšķīra balsojuma iznākumu, kaut gan viņš bija dzelžaini solījis – gan publiski visiem, gan droši vien privāti saviem sponsoriem -, ka frakcija vienoti balsos par Maizīti. 

Skaidrot tik riskantu avantūrismu tikai ar Lemberga naudas kārdinājumu nozīmētu apšaubīt Urbanoviča spējas domāt ar galvu. Nav viņš ne traks, ne stulbs. Un arī  viņa pārliecība, ka pēc vēlēšanām veidošot valdību, vairs nešķiet dīvaiņa vēlmju domāšana. Šī nākotnes valdība nu ir redzama – SC, ZZS, TP un LPP/LC. Vienotība nevar iegūt pusi vietu Saeimā un tiks atstāta dirnēt opozīcijā.  

Šā klusā apvērsuma sekas uzreiz jūt Valda Dombrovska (JL) valdība, kura Augusta Brigmaņa «zaļajiem zemniekiem» vairs nav vajadzīga kā nākamās valdības kodols. ZZS vēl nupat bija solījusi iet kopā ar premjeru līdz pat vēlēšanām, taču nu liek manīt, ka valdība varētu arī krist, ja, piemēram, nedos «zemniekiem» tieslietu ministra portfeli. 

Taču valdības krišana nebūtu lielākā nelaime, ko Latvijai nestu Maskavai iztapīgu vietējo oligarhu vara. Un arī ģenerālprokuratūras pakļaušana ir gara veicamo darbu saraksta sākumā. Tāpēc to apturēt nozīmētu izjaukt ne tikai iecerēto tiesu varas neatkarības iznīcināšanu, bet varbūt arī valsts neatkarības pamatu ārdīšanu.  

Viens veids, kā to izjaukt, ir atkārtoti izvirzīt Maizīti ģenerālprokurora amatam. Pamatojums tam ir skaidrs – palīdzēt Saeimas deputātiem apjēgt un beidzot artikulēt savu reflektorisko balsošanas kustību motivāciju. Šī ir jau otrā reize, kad Saeima bez argumentiem noraidījusi AT priekšsēdētāja ieteiktu kandidātu, – pirmā bija AT tiesneša amata kandidāta Māra Vīganta izgāšana pērn oktobrī. Atgādināt tautas priekšstāvjiem, ka Saeima nav rulete un viņi tomēr ir zvērējuši pildīt savus pienākumus godīgi un pēc labākās sirdsapziņas, ir arī AT priekšsēdētāja amata goda un pašcieņas jautājums. 

Abi šie gadījumi liek arī  jautāt, vai vispār ir vajadzīgi aizklāti balsojumi par amatpersonām, ja tie nevis pasargā deputātus no ietekmēšanas, bet gan atbrīvo no nepieciešamības rūpēties par vārdu atbilstību darbiem un atskaitīties par savu rīcību. Var šaubīties, vai ir pareizi rīkot atklātus balsojumus par amatpersonām izņēmuma gadījumos. Taču nedrīkst pieļaut, ka aiz slēgtiem balsojumiem tiktu paslēpti Latvijas valsts varas iztirgošanas darījumi.

Augstākās tiesas priekšsēdētājam jāatgādina deputātiem, ka Saeima nav rulete

Atkārtots Saeimas balsojums par ģenerālprokuroru Jāni Maizīti, ja tas notiktu pirms, nevis pēc Saeimas vēlēšanām, dotu cerības saglabāt politiski neietekmējamu Ģenerālprokuratūru. Aicinājumi atstāt lemšanu nākamajai Saeimai šķiet tuvredzīgi. Jaunā Saeima var izrādīties tik slikta, ka var nākties bažīties par apdraudējumu ne tikai tiesu varas neatkarībai. 

Par Saeimas vēlēšanām dzirdam, ka tās izšķiršot valsts attīstības turpmāko virzienu. Bet ko īsti tas nozīmē? Vienā līmenī izšķiršanās ir skaidra – vai nu godīgākas un atklātākas politiskās kultūras nostiprināšanās, vai nu irstošās politbiznesa korporācijas atgriešanās pie varas. Taču 10.Saeimas vēlēšanas kā izšķiršanās starp Rietumiem un Austrumiem līdz šim bija bijusi drīzāk metafora izvēlei starp abiem minētajiem politiskās uzvedības modeļiem, nevis «ģeopolitiskiem» valsts orientācijas virzieniem. Saskaņas centra vadoņa Jāņa Urbanoviča pastāvīgi stāstītajam, ka viņš pēc vēlēšanām veidošot valdību, nebija nekāda loģiska pamatojuma. 

Nebija līdz pagājušajai ceturtdienai. Līdz ar balsojumu pret Maizīša apstiprināšanu ir tapusi jauna koalīcija, kas var ļaut Kremļa saimniekiem beidzot iegūt to, kas līdz šim nekad nebija izdevies – viņiem paklausīgu Latvijas valdību. 

Mēģiniet atsvešināties no savām politiskajām simpātijām un vēlmēm un iedomājieties, ka esat bezkaislīgs polittehnologs Maskavā, kas vēsi pragmatiski vērtē SC iespējas būt valdībā pēc Saeimas vēlēšanām. 

Pavērtos vienkārša un pirmajā  acu uzmetienā nebūt ne iepriecinoša aina. Saeimā iekļūs četri vērā ņemami saraksti – Vienotība, Saskaņas centrs, ZZS un droši vien Tautas partijas un LPP/LC mutants Par labu Latviju. (Ja arī vēl kāds vai divi, tas lielo bildi būtiski nemainīs.) SC – viens pats vai kopā ar PCTVL – nevar iegūt daudz vairāk vietu, kā parasti dabū promaskaviskās partijas. (SC un PCTVL kopā pašlaik ir 23 vietas Saeimā, 8.Saeimas vēlēšanās PCTVL ieguva 25, 7.Saeimā Tautas saskaņas partijai bija 16.) Arī pieskaitot klāt Šlesera un Šķēles «uzņēmēju apvienības» labākajā gadījumā 10-12 vietas, vairākums nesanāktu. Tātad jādabū klāt vai nu Vienotība, vai nu ZZS. 

Vienotība atkrīt. Savukārt ZZS un SC sadarbībai traucē ne tik daudz atšķirīgā retorika, cik ZZS  «premjerministra kandidāta» Aivara Lemberga naidošanās ar SC lielajiem sponsoriem, tā dēvētajiem Lemberga oponentiem (Oļegu Stepanovu un kompāniju), un izlīgums šajā «Ventspils grupējumu» karā nešķiet iespējams. 

Kādu padomu jūs kā polittehnologs dotu «Baltijas virziena» politikas veidotājiem Kremlī, kuriem vajag savu valdību NATO un ES valstī un ir pilnīgi vienalga, kurš vietējais kukainītis kuru šeit nokodīs? Pareizi – SC jāatsakās no «Lemberga oponentiem» un jāstrādā kopā ar Lembergu. 

Tieši tas ir noticis. «Jumts»  Urbanovičam ir nopietnāks par jebkādu šejienes «grupējumu» – paša Vladimira Putina partija Vienotā Krievija, ar kuru SC ir oficiāls sadarbības līgums (bet tas nozīmē ne tikai privilēģijas, bet arī pienākumus). Tātad arī nauda nebūs problēma. Tā ka diezin vai Urbanovičam radās jautājums, vai «uzmest» Putinu vai Stepanovu. Jautājums bija – kā un kad «uzmest» Stepanovu. 

Varas pārņemšana un ģenerālprokurora ievēlēšana ir divi dažādi, taču saistīti stāsti. Šis balsojums bija īpaši laba iespēja «sakārtot» nākamās valdības kodolu, ņemot vērā, ka prokuratūras darbs tā vai citādi skar visu vietējo oligarhiņu intereses. Lai ko tagad Urbanovičs pūstu un elstu par melīgo Saeimu, tieši viņa vienmēr disciplinētās frakcijas deputāti izšķīra balsojuma iznākumu, kaut gan viņš bija dzelžaini solījis – gan publiski visiem, gan droši vien privāti saviem sponsoriem -, ka frakcija vienoti balsos par Maizīti. 

Skaidrot tik riskantu avantūrismu tikai ar Lemberga naudas kārdinājumu nozīmētu apšaubīt Urbanoviča spējas domāt ar galvu. Nav viņš ne traks, ne stulbs. Un arī  viņa pārliecība, ka pēc vēlēšanām veidošot valdību, vairs nešķiet dīvaiņa vēlmju domāšana. Šī nākotnes valdība nu ir redzama – SC, ZZS, TP un LPP/LC. Vienotība nevar iegūt pusi vietu Saeimā un tiks atstāta dirnēt opozīcijā.  

Šā klusā apvērsuma sekas uzreiz jūt Valda Dombrovska (JL) valdība, kura Augusta Brigmaņa «zaļajiem zemniekiem» vairs nav vajadzīga kā nākamās valdības kodols. ZZS vēl nupat bija solījusi iet kopā ar premjeru līdz pat vēlēšanām, taču nu liek manīt, ka valdība varētu arī krist, ja, piemēram, nedos «zemniekiem» tieslietu ministra portfeli. 

Taču valdības krišana nebūtu lielākā nelaime, ko Latvijai nestu Maskavai iztapīgu vietējo oligarhu vara. Un arī ģenerālprokuratūras pakļaušana ir gara veicamo darbu saraksta sākumā. Tāpēc to apturēt nozīmētu izjaukt ne tikai iecerēto tiesu varas neatkarības iznīcināšanu, bet varbūt arī valsts neatkarības pamatu ārdīšanu.  

Viens veids, kā to izjaukt, ir atkārtoti izvirzīt Maizīti ģenerālprokurora amatam. Pamatojums tam ir skaidrs – palīdzēt Saeimas deputātiem apjēgt un beidzot artikulēt savu reflektorisko balsošanas kustību motivāciju. Šī ir jau otrā reize, kad Saeima bez argumentiem noraidījusi AT priekšsēdētāja ieteiktu kandidātu, – pirmā bija AT tiesneša amata kandidāta Māra Vīganta izgāšana pērn oktobrī. Atgādināt tautas priekšstāvjiem, ka Saeima nav rulete un viņi tomēr ir zvērējuši pildīt savus pienākumus godīgi un pēc labākās sirdsapziņas, ir arī AT priekšsēdētāja amata goda un pašcieņas jautājums. 

Abi šie gadījumi liek arī  jautāt, vai vispār ir vajadzīgi aizklāti balsojumi par amatpersonām, ja tie nevis pasargā deputātus no ietekmēšanas, bet gan atbrīvo no nepieciešamības rūpēties par vārdu atbilstību darbiem un atskaitīties par savu rīcību. Var šaubīties, vai ir pareizi rīkot atklātus balsojumus par amatpersonām izņēmuma gadījumos. Taču nedrīkst pieļaut, ka aiz slēgtiem balsojumiem tiktu paslēpti Latvijas valsts varas iztirgošanas darījumi.