Žurnāla rubrika: Svarīgi

«Mēs dziedam ar lielu fun!»

Posted on jūnijs 28, 2013 by - Tēma

ASV dzīvojošos latviešus Dziesmusvētkos Rīgā pārstāvēs Čikāgas vīru koris, Sanfrancisko latviešu koris, tautas deju grupas Jautrais pāris no Indianapolisas, Namejs no Vašingtonas, Pērkonītis no Mineapolisas un Trejdeksnītis no Sietlas. Arī Ņujorkas latviešu koris, kurš kopš 1990.gada piedalījies visos Latvijā notikušajos Dziesmusvētkos

Agrā, lietainā maija rītā Jonkeru baznīcā Ņujorkā cilvēku pavisam maz. Bez mācītāja, viņa kundzes un pērmindera uz dievkalpojumu sanākuši vēl seši, septiņi cilvēki. Izskanot pēdējai dziesmai, baznīca pamazām piepildās, jo pulksten 11.15 otrā stāva zālē sākas Ņujorkas latviešu kora mēģinājums. Ar minūtes precizitāti pie klavierēm nostājas diriģents Andrejs Jansons, lai sāktu balss iesildīšanās vingrinājumus. Koristi izdveš dīvainas skaņas un lokās kā niedres vējā. Kavētāji mēģina vietu zālē ieņemt pēc iespējas klusāk un lokās līdzi pārējiem. Zāles aizmugurē sievietēm tomēr kaut kas pārrunājams. Kopš pēdējā mēģinājuma pagājusi nedēļa un sakrājušies neizrunāti jaunumi. Paskaļā čabināšanās zāles aizmugurē sadusmo diriģentu Jansonu: «Hello, hello, kas tur notiek?! Iedziedāšanās vingrinājumi attiecas uz visiem!»

Var jau pļāpātājus saprast. Reti kurš no koristiem dzīvo kaimiņos viens otram. Vistālākais brauciens uz mēģinājumiem – 200 kilometru vienā virzienā – sanāk Valdim un Silvijai Viņķeļiem no Mančestras Konektikutā, 84 gadus vecais Andris Padegs katru svētdienu uz Jonkeriem mēro 125 kilometrus. Kora diriģente, vijolniece Laura Padega-Zamura un kora priekšniece Aija Pelše brauc no Longailendas jeb, vietējo latviešu terminoloģijā, Garās salas, kas no baznīcas 80 kilometru attālumā. Divu stundu brauciens ar sabiedrisko transportu ir Uldim Bluķim no Bruklinas.

Zīmīgi, ka tālākie braucēji mēģinājumus mēdz kavēt krietni retāk nekā tie, kas dzīvo tuvāk baznīcai, tos rīta slinkums pārņem biežāk, novērojis Andrejs Jansons. Viņš uz mēģinājumiem no Ņūdžersijas pilsētiņas Leonijas visbiežāk brauc ar velosipēdu. Arī ziemā, kad Džordža Vašingtona tiltu, ko viņam nākas šķērsot, klāj Ņujorkas slapjais un smagais sniegs. Minoties ar velosipēdu, ceļā uz Jonkeriem Andrejam paiet stunda.

Ņujorkas latviešu kori nodibināja kora dziedāšanas entuziasti Vija Siksna, Māris Stūrāns un Ilga Upmane 1975.gadā. Diriģentes Lauras Padegas-Zamuras tēvs Juris Padegs jau sākuma gados uzsvēra, ka korim jākļūst par vienību, kurā dziedās vecāki kopā ar saviem bērniem un, ja veiksme nepametīs, arī mazbērniem. Līdz pat nāvei 2009.gadā viņš bija viens no tiem, kurš nodrošināja kora asinsriti, sameklējot finansiālos atbalstītājus, vajadzības gadījumā ziedojot arī personīgos līdzekļus. Padegi korī dzied nu jau trīs paaudzēs, pirmsākumos Juris, viņa sieva Gita un trīs meitas – Laura, Silvija un Ilze. Pašlaik korī dzied Gita, Laura, abas viņas meitas – Aija un Krista.  Laura un viņas māsa Silvija Grendze studējušas vijoļspēli, tāpēc var palīdzēt arī spēlējot koncertorķestrī.

Laura sāk mēģinājumu. Diriģē dzīvi un enerģiski, laiku pa laikam uzmundrinot koristus: «Mēs dziedam ar lielu fun*!» vai «Mēs kopīgi izdarīsim, tas bija labi!», vai «Jums labi skan, un jūs labi turaties!» 

Andrejs Jansons ķeras pie Emiļa Melngaiļa dziesmas Jāņu vakars. Dziesma skaista, bet neiet tik viegli. «Dziedam līīīgo, nevis ligō!» Tad pēc mirkļa: «Cienījamie basi, vēl Jāņu vakars ir tikai sācies, vēl visi ir skaidrā!»

Svētdienas rītā, kad skolas bērniem tas saldākais miegs, ir patīkami ieraudzīt starp koristiem divus puikas pusaudžu vecumā – Kārli Kancānu, kura abi vecāki arī dzied korī, un Jēkabu Heiesu, kura mamma ir koriste.  

Katskiļu nometnes laikā, kas ir Amerikas latviešu jauniešu pulcēšanās vieta, Andrejs, kā puikas sauc diriģentu Jansonu, esot piedāvājis abiem nodziedāt duetu, vēlāk aicinājis uz kori, viņi man pastāsta kafijas pauzes laikā. Gan Kārlis, gan Jēkabs dzīvo Ņūdžersijā, un piecelties uz mēģinājumiem ne vienmēr esot viegli. «Šorīt sevišķi gribējās nokavēt,» smaida Jēkabs, «bet jaunnedēļ koncerts, nedrīkst kavēt.»

Jēkabs Latvijā bijis divas reizes, Kārlis jau trīs. Abi dziedājuši kora koncertā Latviešu biedrības namā un piedalījušies arī kora albuma ierakstā. Viņiem patīk Latvijā, Jēkabs stāsta, ka iemīlējies ziemotajā Rīgā, bet Kārlis tur jūtas relaxed (vienīgais angliski pateiktais vārds mūsu sarunā). Abi ar nepacietību gaida savu pirmo lielo sadziedāšanos Dziesmusvētku kopkorī.

Pie klavierēm serbs

Zālē klusām ienāk tumsnējs, izskatīgs vīrietis ar nošu paku plecu somā. Serbs Džordže Nesics dzīvo Amerikā kopš 17 gadu vecuma, ir profesionāls pianists un koncertmeistars. Jansona uzrunāts, viņš piekritis pavadīt kori mēģinājumos un koncertos. Latviešu mūzika viņam patīk, tai ir serbu dziesmām līdzīga fonētika, saka pianists. Andrejs savulaik interesējies par serbu folkloru, un viņam ar Džordži ir ko parunāt, kad koris nedzied.

Ap pusdienlaiku tiek izsludināta kafijas pauze. Katrs atnesis kaut ko ēdamu – maizītes, kādu siera klunci. Ir gadījies, ka atnesti vairāki siera klunči, bet nav maizes, tad visi ēd sieru. Līgai ir klienta karte kādā itāļu restorāna veikaliņā, viņa atnesusi Vidusjūras virtuves gardumus – vīnogu lapu tīteņus dolmas un plānās kūpināta šķiņķa šķēlītēs ietītu maigas garšas sieru, līdzīgu svaigam, tikko atsulotam biezpienam.

Pauzes laikā parunājos ar Emīlu un Kārli Zālītēm. Kamēr mamma Linda un tētis Edgars dzied, mazie mēģina atrast kādu nodarbošanos, uzbūvējuši mašīnu no lego klucīšiem un saka: nekas, spēlējamies, bet būtu labi, ja te būtu dators. Zālītes dzīvo Ņūdžersijā un sadziedāties ar pārējo kori uz Jonkeru baznīcu atbrauc aptuveni reizi mēnesī. Pārējā laikā ar koristiem, kuri dzīvo Ņūdžersijā, mēģinājumos strādā Edgars. Uz Latvijas Dziesmusvētkiem lidos visa ģimene. «Mums Latvijā ir omiņa!» puikas man saka svarīgā tonī.

Ņūdžersijas korī dzied arī Ieva un Deivids Kreičelts no Pensilvānijas štata divu stundu braucienā no Ņujorkas. Ievu Deivids satika Latvijā, kad Miera korpusa programmā mācīja vietējiem angļu valodu. Abi kādreiz dziedājuši Dundagas korī. Kad pārcēlušies uz ASV, dziedāšanai nav pieticis laika, bet pagājušā gada rudenī tomēr izlēmuši iesaistīties korī. Visgrūtāk Deividam ir izdziedāt dziesmas latgaliski, tie vārdi ir tik sarežģīti, viņš saka.

Latviešu, kas ASV iebraukuši pēc 1991.gada, korī maz. Esot grūti viņus iesaistīt. Ir daži izņēmumi – Vidžu ģimene un daži, kuri ieprecējušies Amerikā. Ņujorkā esot vismaz 200 latviešu studentu. Mēģinājuši viņus uzrunāt, bet «tiem jauniešiem Latvijas kultūra ir Latvijā, viņi nealkst pēc tās Amerikā», atzīst Jansons. Pašreizējo koristu skaita pieaugumu viņš skaidro ar vēlmi piedalīties Dziesmusvētkos Latvijā, piebilstot: «Redzēs, kas būs pēc svētkiem.»

Pirms 38 gadiem dibinot kori, nozīmīgs šķita kaut vai fakts, ka Amerikā varēja dziedāt Dievs, svētī Latviju!, kad Latvijā tā bija aizliegta. Misijas apziņa iedvesmoja. 1989.gadā, kad koris pirmo reizi aizlidoja uz Latviju, tā sastāvā bija 90 dziedātāju. Pēc neatkarības atjaunošanas dziedātāju skaits saruka līdz 30. Vecākajai paaudzei, kas cīnījās pret komunismu, vairs nebija pret ko cīnīties. Jaunāki cilvēki bija nopelnījuši naudu, varēja paši aizlidot uz Latviju un baudīt latviešu kultūru. Daudzi latvieši asimilējušies Amerikā.

Kritiķa pamanīti

Spēka gados koris iestudējis gan mūziklus, gan uzstājies ar koncertiem Kārnegija zālē un Linkolna centrā Ņujorkā. Sadarbībā ar Latvijas koriem, solistiem un orķestriem koris ierakstījis 10 mūzikas albumus. Ierakstu kompānijas Albany Records 2008.gadā izdoto latviešu komponistu speciāli korim rakstīto Ziemassvētku kantāšu albumu Ziemassvētki sabraukuši jeb Christmas Joy in Latvia, ko koris ierakstīja kopā ar jauniešu kori Balsis un Jauno Rīgas kamerorķestri, ASV populārais izdevums Rolling Stone iekļāvis starp 25 visu laiku labākajiem Ziemassvētku albumiem.

Rolling Stone žurnālists Deivids Feltons pērn decembrī disku pamanījis nejauši, mūzikas veikalā meklējot kaut ko atšķirīgu no tradicionālā Amerikas Ziemassvētku repertuāra. Bijis sajūsmā par latviešu mūziku, uzrakstījis žurnālam stāstu par Ņujorkas kori un jau nopircis biļetes sev un draugiem uz kora sezonas noslēguma koncertu Katskiļos.

Tuvāk četriem pēcpusdienā mēģinājums tuvojas noslēgumam. Kādu mirkli visi uzkavējas, pabeidzot pirms mēģinājuma sāktās sarunas. Pēc piecām dienām Ņujorkā ielido Rīgas Biznesa koledžas koris un diriģents Gints Ceplenieks. Tiek gaidīts arī Monreālas latviešu koris. Visi trīs kori satiksies pavasara koncertā gleznaino Katskiļu kalnu pakājē (vēl nezinot, ka tieši koncerta dienā 26.maijā viņus pārsteigs negaidīts aukstums ar slapju sniegu un lietu), kur Amerikas austrumkrasta latviešiem sava republika – vasaras nometņu vieta -, un sadziedāsies kopējā koncertā pirms došanās uz Dziesmusvētkiem Rīgā.

* Prieku – angļu val.

Sadziedājušies

Posted on jūnijs 28, 2013 by - Tēma

Ne jau tikai Līgo svētkos uzzied papardes zieds. Arī Dziesmusvētkos satiekas ļaudis, kas pēc tam vairs nešķiras

Jānis no somas izņem rāmīti. Tajā viņš redzams, apskāvis Rasu, kurai galvā rudzupuķu vainags. Bilde uzņemta pirms trim gadiem Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Fonā Mežaparka estrāde. «Mūsu pirmā kopējā bilde. Kad sakašķējamies, man atliek uz to paskatīties, un ir tā, nu, citādi ap sirdi,» saka Rasa. Muzikālu kašķu gan nav, jo «tādi nemaz nevar būt tāpēc, ka Jānim ir muzikālā izglītība, man nav, ja viņš saka – ir šķībi -, tad tā arī ir». 

Rasa dzied kopš bērnudārza laikiem. Balsi turējusi švaki, taču skolas korī uztrenējusies un dziedājusi vēl vienā korī – Vivat. Savukārt Jānis beidzis kora klasi Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā. «Vienpadsmit gadu vecumā ar kori izbraukāju Venecuēlu, Ameriku. Fantastika!» 

Mana meitene baltās zeķēs

Rasa un Jānis iepazinās, dziedot Rīgas Franču liceja jauktajā korī. Jānis tolaik mācījās 12.klasē, Rasa – klasi zemāk. «Viņa bija kora vecākā. Eksāmenu laikā palika brīvs brīdis, aizgāju tāpat vien papļāpāt.» Meitene patika. Lai būtu iemesls satikt vēlreiz, nolēma kādam koristam paredzētu ielūgumu uz savu izlaidumu nodot caur Rasu. Par to paziņoja vēstulē Draugiem.lv. To lasot, Rasa pamanīja, ka ar Jāni viņai sarakste bijusi jau iepriekš – kad visiem koristiem prasīja datus. Jānis toreiz rakstīja, ka savu mobilā telefona numuru nedos, pietikšot ar viņa e-pastu. «Neko sev čalis!» Rasa nodomājusi. Jānis paskaidro: labāk mobilo neatstāt, jo, ja nenāks uz mēģinājumiem, diriģents zvanīs.

Arī Rasai Jānis patika. Izlaidumā uzdāvināja puķi. Pēc tā Jānis viņu pavadīja līdz mājām. «Dzirkstelīte radās manā vārda dienā,» Rasa stāsta, ka 20.jūnijā ar draugiem izklaidējās bārā Vecrīgā. Ar Jāni devušies pastaigā, izmetuši pāris loku. Kad apstājušies, Jānis atspiedies pret sienu, un Rasai šķitis – tūlīt skūpstīs. Nekā. «Viņš tēloja spokadilli! Pie sevis domāju: vai tiešām es vienīgā jūtu to, ko jūtu?» «Es jau arī jutu, ka ir, taču tobrīd biju aizdomājies par pavisam ko citu. Turklāt nezināju, vai Rasa ir kopā ar kādu puisi, vai ne. Sākšu skūpstīt, parādīsies džeks, dabūšu pa seju!» Aizgājuši atpakaļ uz krogu, padejojuši, un tur Jānis nopratis, ka nekāda cita džeka nav. Turpat bārā arī sekojis atvadu skūpsts. Tad Jānis uz nedēļu aizbrauca uz laukiem un Rasu satika tikai Dziesmusvētkos. Pēc mēģinājumiem pavadīja uz mājām. Noslēguma koncertā Mežaparkā Jānis savu basa partiju dziedāja, stāvēdams estrādes augšgalā, Rasa – lejā. Tuvojoties finālam, abi sasūtījās īsziņām, ka uz sadziedāšanos gribētos būt kopā. «Es kāpu augšā. Pēc tam pārmetu, ka viņš nekāpa pie manis lejā. Nākamajā gadā Rīgas svētkos viņš nokāpa pie manis. Šogad atkal būs mana kārta kāpt augšā,» secina Rasa.

Pēc sadziedāšanās, kas bija īsa, abi devās uz centru. Jānis iedeva Rasai savu žaketi. Lai siltāk. Iekāpjot trolejbusā, Rasa ieraudzīja savu mammu. «Un meita – bez vainadziņa, ar vīrieša žaketi!» smejas Jānis. Mamma jau bija redzējusi Jāni, jo no TV ierakstīja Dziesmusvētku gājienu un vēlāk, skatoties kopā ar meitu, uzzināja, kurš puisis ir tas, kas pavada meitu līdz mājām. Ar Jāņa vecākiem Rasa iepazinās, kad bija uzaicināta paviesoties vasarnīcā. «Trešās dienas vakarā ieradās Jāņa vecāki. Biju sabijusies.»

Šogad jūnija vidū Rasa un Jānis sāka dzīvot kopā. Savu trešo attiecību gadadienu, 6.jūliju, viņi svinēs Mežaparkā, noslēguma koncerta ģenerālmēģinājumā. «Tajā dienā būs divi mēģinājumi – no rīta un vakarā. Būs gara diena,» secina Jānis. Pērn kopābūšanas dienā dziedājuši ar kori Čehijā. «Bet dzimšanas dienā viņš mani pārsteidza, aizsienot acis un ar klavierēm nospēlējot dziesmu. Citu gadu nodziedāja no mūzikla Tobago dziesmu Un tūkstoškārt,» Rasa smaida un apgaroti nopūšas.

Dziesmusvētkos abi piedalīsies kā Banku augstskolas jauktā kora Monēta dziedātāji. To vada Jāņa mamma Ilze Feldmane. Rasa augstskolā studē finanses. Jānis RTU – datorzinības. Korī abi dzied otro gadu, kopš tā izveidošanas. No Dziesmusvētku repertuāra vislabāk patīk atsperīgās Līgo un Jāņu dziesmas. «Un – Dod, Dieviņi,» Rasa stāsta, ka tā ir dziesma, ko viņa dungojot jau pāris dienas. «Rasa dungo regulāri un, kad grib savas balss partiju labāk iemācīties, aicina mani dziedāt līdzi. Dod, Dieviņi man arī patīk. Ja kopkoris smuki nodziedās, puse skatītāju būs miklām acīm,» – tā Jānis.

Pēc pasūtījuma gan abiem dziedāt nepatīk. «Tas būtu kā matemātiķim pateikt, lai tagad kādu integrāli atrisina,» smejas Jānis.

Aicināti pastāstīt, kas vienu otrā saista, Rasa saka: «Jāņa saimnieciskums. Viņš ir riktīgs vīrietis, un man tas patīk – ja vajag pienu, viņš nečīkst un aizbrauc pakaļ. Man tas ir svarīgi, jo saimniecisks vienmēr bijis mans tētis. Un vēl – Jānis ir ļoti glīts.» Kopā dzīvojot, Rasa esot tā, kura cenšas ieviest kārtību. «Mans haoss ir mana radošā entropija,» Jānis precizē un uzteic Rasas spēju pieņemt viņa izvēles. Ik dienu abi viens otrā atklājot ko jaunu, un tauriņi vēderā esot  joprojām.

«Man patīk, ka Rasa zina tik daudzu dziesmu vārdus. Man ir meitene, kura zina vārdus visām latviešu dziesmām! Fantastiski! Turklāt izskatīga meitene. Viņai ir liela mīlestība pret latviešu kultūru, folkloru,» saka Jānis.

Rasai šķiet, ka mūzika ir labs veids, kā cilvēkiem iepazīties, jo «dziedot cilvēks ir patiess». Jānis piekrīt. Viņam pirms trim gadiem paticis, ka notikums ir nevis svētki, bet meitene. Togad viņš latviešu valodas eksāmenā skaitījis Imanta Ziedoņa dzejoli ar vārdiem: «Mūžu mūžos būs dziesma, un mūžu mūžos alus smeķēs, un mūžam Dziesmu svētkos nāks meitene baltās zeķēs.» «Rasa ir mana meitene baltās zeķēs.» 

Vizināja ar sarkanu žiguli

Aija ir tik trausla, ka garais Andris viņu var paņemt klēpī kā pūciņu un rādīt, kā tas ir – dejā turēt partneri uz rokām. Daugavvanagu privātmājā Tīrainē mauriņš zem lielajiem kokiem kā radīts soļu atkārtošanai. Uz jautro jezgu un vecākiem no otrā stāva balkona noskatās viņu bērni – 14 gadus vecā Marta un vienpadsmitgadīgais Niklāvs.

Patiesībā pārī Aija un Andris Dardedzē dejo reti. Tāpēc ka abiem ir liela augumu atšķirība. «Andris dejo ar garākām meitenēm,» smejas Aija. Laulātos draugus deju kolektīvos parasti «izšķir». Lai nekašķētos. Daugavvanagu gadījumā tā būtu maza bēda, jo dzīvo kopā jau 18 gadus. Dejoja jau skolas deju kopā. Pēcāk sastapās jauniešu deju kolektīvā Dardedze. Kad dzima bērni, abi uz laiku pārtrauca dejošanu. Taču stāstam ir iedvesmojošs turpinājums – 2009.gadā Aija nolēma, ka kopā ar jaunības draugiem dejotājiem jādibina vidējās paaudzes deju kolektīvs. Šovasar Dardedze piedalīsies Dziesmusvētkos. 

Aijas un Andra ģimenes fotoarhīvā ir aizkustinošas bildes, kur abi desmit gadu vecumā tautastērpos stāv gatavi koncertam. Toreiz viņi nedraudzējās, tikai dejoja. Sāka satikties pēc tam, kad pabeidza skolu un 90.gadu sākumā jaunos dejotājus uzaicināja skolotāja, kas vadīja gan skolas deju kolektīvu, gan Dardedzi. Andri mazliet agrāk, jo puišu parasti trūkst. Drīz kolektīvā nokļuva arī Aija. Hei, priekšā jau bija viņas vecais deju partneris!

«Dejošana nozīmē plašu sabiedrisko dzīvi,» saka Aija. «Nevajag ne kino, ne ballītes,» – tā Andris. Mēģinājumi ir vairākas reizes nedēļā, regulāri koncerti. Pēc tiem kopējas izklaides. Andrim sava mašīna bija jau 20 gadu vecumā. Paša salikts tēva vecais žigulis. Sarkans. Deju kolektīvā tolaik bijuši tikai divi puiši ar žiguļiem. Andris sācis vadāt Aiju uz mājām.

«Nebija liktenīgās ballītes,» Andris prāto par brīdi, kad abi kļuva par pāri. «Mēs pēc mēģinājumiem braucām pārgājienos,» stāsta Aija. «Bijām neliela kompānija no Dardedzes dejotājiem, pirkām sierus un vīnu un jauki vakarējām.» 

Viņi apceļoja Baltijas valstis. Kopā svinēja Jāņus. Pamazām satuvinājās. Kas Andrī iepatikās? «Viņš ir spēcīga personība,» atzīst Aija. Studējis aktiermākslu, un nopietnajai meitenei paticis viņa radošums. «Viņš jau tajā laikā bija vīrietis ar pašcieņu, tāds, uz kuru var paļauties. Un ar humora izjūtu!» Paticis arī pēc skata. «Garš, tumšs.»

Andris joko, ka smuku meiteņu deju kolektīvos bijis daudz, bet Aija bijusi pārāka par citām. Skaista, gudra. «Ar ilgviļņiem matos,» viņš smejas. 90.gadu sākumā tas bija populārs stils jaunām meitenēm.

Apprecējās 1996.gadā 23 gadu vecumā. Vai toreiz bija sapnis par labu darbu, bērniem, savu māju? «Īstenībā domājām – nu, paskatīsimies, kas no tā sanāks! Bijām ļoti dažādi. Andris ir mākslinieks savā būtībā, pilnīgi pretējs man,» atzīstas Aija. Patlaban viņa strādā banku sektorā, bet Andris – apsaimniekošanas biznesā.

«Mums ir daudz atšķirīgā, un tas ir jauki, taču dejošana ir kopīga aizraušanās,» – tā Aija. Grūti, ja dejo tikai viens – vakaros ir mēģinājumi, brīvdienās koncerti. Tagad nedēļas garumā – Dziesmusvētki. Kā pašiem ar greizsirdību, kad redz otru pusi deju pārī ar citu? «Tik ļoti uzticamies viens otram, ka nav greizsirdības. Mūsu moto: dzīvo pats un ļauj otram,» saka Aija.

Rūnu raksti – vismīļākā deja

Vidējās paaudzes deju kolektīvā Dardedze Aijai un Andrim mēģinājumi ir vienreiz nedēļā. Koncerti – ne biežāk kā reizi mēnesī. Ir arī citas aizraušanās. Piemēram, Aija ir portāla Bezvests.lv kinoloģe – ar saviem labradoriem Ani un Betu piedalās cilvēku meklēšanā. Andris savukārt ziemā ar draugiem spēlē basketbolu. Daudz laika prasa dēla hokeja treniņi un spēles – piecas reizes nedēļā Andris brauc līdzi Niklāvam, ir sirsnīgākais līdzjutējs.

Daugavvanagi mazliet nožēlo, ka abu bērni nedejo. Toties meita Marta dzied skolas korī, kas iekļuvis Dziesmusvētku finālā.

Kura ir abu mīļākā deja svētku repertuārā? Andris un Aija atteic – Rūnu raksti. Patīkot dejas ar filozofisku jēgu, nevis vienkārši lēkšana. Rūnu raksti Jāņa Purviņa horeogrāfijā ar Daiņa Stalta mūziku būs pirmā deja Dziesmusvētku atklāšanas koncertā. «Latvietība, identitāte, lepnums par savu tautu atmostas, šo deju dejojot,» Aija atklāj.

Viņa prāto, ka nedejotu tik ilgi, ja Dardedzē nebūtu draudzīgs kolektīvs. Desmit cilvēki šajā kolektīvā ir ģimenes locekļi, arī Aijas māsa ar vīru. Andra brālis. Māsīcas, brālēni, svaiņi. «Visi apprecējāmies, iepazīstoties jauniešu deju kolektīvā Dardedze. Lielākā daļa esam no vienas skolas – Āgenskalna Valsts ģimnāzijas,» stāsta Aija.

Viss, metam dejošanu nost – vai tāds brīdis ir bijis? «Mēs jau arī nometām,» An-dris apstiprina. Abi pārtrauca dejot, jo gaidīja pirmo bērniņu. «1998.gada svētkus nodejojām un beidzām savu karjeru jauniešu deju kolektīvā,» – tā Aija. 

Pauze, atkopšanās. Un atkal dejas! Martai bija divi gadi, kad Aija mēģināja atgriezties. Andris tolaik nevarēja tam veltīt laiku. Aija nodejoja 2001.gada Dziesmusvētkos. «Atkal paliku stāvoklī. Kā Dziesmusvētki, tā es stāvoklī, un dejošana jāatliek,» viņa smejas. Piedzima Niklāvs. Ar diviem maziem bērniem Daugavvanagiem gribējās vakaros būt mājās, nevis mēģinājumā. 

Kad bērni paaugās, Aija un Andris atsāka. Tas notika tā – Aija izlēma uzrunāt deju skolotāju Ilzi Kronbergu, vai viņa gribētu mācīt vidējās paaudzes deju kolektīvu. Kronberga vadīja Dardedzes jauniešu deju ansambli. «Teicu – vai vēlies ņemt mūs? Esam vairāki pāri, kas labprāt dibinātu deju kolektīvu.»

Vai Andris gribēja? «Ja sieva nodibina kolektīvu, kas cits atliek,» viņš joko. Pirmajā mēģinājumā trīcēja kājas. Nebija dejots septiņus gadus. «Bet ātri atgriezās meistarība,» Aija saka. Dardedzieši paši šuva Dziesmu-svētkiem tautastērpus, izšuva vestes. Aija kā kolektīva prezidente gāja uz muzejiem, pētīja tērpus, meklēja paraugus. «Ar lielu cieņu izturamies pret to, lai tērpi ir autentiski,» viņa stāsta. Paši par savu naudu īrē zāli mēģinājumiem, kolektīvā ir 30 dejotāju. 

Neilgi pirms Dziesmusvētku koncertiem Daugavvanagi iemēģinās deju soli pie ugunskura – Dardedzei ir skaista tradīcija Jāņus svinēt kopā. Būs danči!

Kopā

Posted on jūnijs 28, 2013 by - Tēma

Šīsvasaras dziesmu un deju svētku dalībnieki par savu pieredzi, kaislībām un iedvesmu

Zanda Grantovska (19), ansambļa Liedags dejotāja un Ventspils 4.vidusskolas jauktā kora dziedātāja

Ventspili pamest negribas, jo deju kolektīvs ir ļoti mīļš – šāgada vidusskolas absolvente šā iemesla dēļ pārskatot studiju programmas, kas pieejamas viņas pilsētas augstskolā.

Zanda Liedagā dejo no četru gadu vecuma. Ap šo pašu laiku sākusi trenēties arī mākslas vingrošanā. Kad vajadzējis izvēlēties, mammai paziņojusi: ies uz dejām. «Pamatsastāvā ir diezgan sīva konkurence, ja ir vietiņa, tad nelaid to vaļā!»

Dejošanas dēļ gar degunu gājušas dažādas izklaides un ģimenes ekskursijas uz ārzemēm, bet Zanda nekad neesot palikusi mājās ar skumju prātu – dejot viņai patīk. «It īpaši, kad liek kādu jaunu deju, katram dejotājam jābūt aktīvam, nedrīkst būt neieinteresēts, gauss.»

Katra tautasdeju dejotāja lielākais notikums, protams, ir visas Latvijas dziesmu un deju svētki – Zanda jau ir piedalījusies trīs skolēnu un vienos pieaugušo. «Kaut kas neatkārtojams, kad stāvi deju laukuma vidū viena no daudziem tūkstošiem!» Mīļākās dejas – Sasala jūriņa un Gatves deja, arī Ai, zaļā līdaciņa, «tik lēna un tuva sirdij».

Liedaga dejotāji mēdz pārkāpt tautasdeju robežas, uzstāties lielos teatralizētos uzvedumos – Zanda spēlējusi gan Ingas Liepiņas iestudētajā Sniega karalienē un Sniegbaltītē un septiņos rūķīšos, gan Uģa Prauliņa Opera ficta, kam dejas veidoja Agris Daņiļevičs. Kopā ar «kolēģiem» viņa kopš 2009.gada palīdz šlāgergrupai Vecās mājas, kad tā Ventspilī uzstājas šlāgeraptaujas noslēguma koncertā. «Pie viņu dziesmas uzliekam deju ar visiem soļiem un kombinācijām!»

Paralēli dejošanai pabeigusi jaunsardzi («māku šaut, sertifikāts man ļauj uzreiz par apsargu strādāt!») un mūzikas skolu, Zanda Dziesmusvētkos jaunajā, sarkanajā tautastērpā, kas gatavots uz Liedaga 20 gadu jubileju, būs redzama ne tikai dejotāju, bet arī dziedātāju rindās. «Ventspils 4.vidusskolas jauktā kora vadītāja man izrādīja pretimnākšanu – es varēšu dziedāt noslēguma koncertā. Zinu, ka mamma ar tēti un vecvecākiem Ventspilī būs pielipuši pie televizoru ekrāniem.»

Maija Kulakova (51), tautas daiļamata meistare no Līvāniem

«Svētku dēļ pie jauniem brunčiem tiku,» Maija noglauda Krustpils tautastērpu, ko uzvilkusi mugurā. Tautas mākslas studijas Dubna dalībnieces kontā esot daudz austa svārku auduma metru, sev taisīti pieci Krustpils brunči. Maija piedalās nu jau ceturtajā Dziesmusvētku tautastērpu skatē pašdarināto tautastērpu grupā. Arvien bijusi laureāte. «No vainadziņa līdz zeķēm,» Maija Latgales Mākslas un amatniecības centra ekspozīcijā rāda vienu no godalgotajiem Krustpils tautastērpiem – tādi vēsturiski valkāti arī Līvānos.

Skaisti un tik akurāti, ka labāk vairs nevar būt, uzlielu. «Perfektumu mums ar brāli vecāki iemācījuši,» lepni atbild Jura Kulakova māsa.

Mammīte Veronika, kam 86. mūža gadā joprojām interesē politika, ir beigusi Daugavpils Mākslas vidusskolu Saules skolu, stāsta Maija, arī viņai pašai rokdarbi un zīmēšana padevusies vienmēr. Jau studiju laikā Liepājas Pedagoģiskajā institūtā viņa iestājusies tautas mākslas studijā Kursa.

«Patiesībā esmu matemātikas učene,» Maija nosmejas – gadā, kad sākusi studēt, viņu interesējošo mājturību un rokdarbus varēja apgūt tikai kā papildu specialitāti. Viss tomēr iznācis kā vajadzīgs. Rokdarbi, it īpaši lielie, izšūtie galdauti un austie gabali – tā taču ir viena vienīga skaitīšana un matemātika!

Stellēs ielikti 100 metri dažādu krāsu dzijas un 100 metri linu diegu – rezultāts ir Latvijas rekords, 94,43 metrus gara tautastērpa josta, kuras līdzautore ir Maija Kulakova. Pirms septiņiem gadiem to 13 audējas uzdāvināja savai pilsētai 80 gadu jubilejā. Tika izmēģināts, ka visu audēju kompāniju garā josta var apjozt 19 reizes, bet citādi tās pietika 58 cilvēku vidukļiem.

Ikdienā Maija māca mājturību un tekstila tehnoloģijas Līvānu 1.vidusskolā, ir arī vairāku 5.-9.klašu mājturības grāmatu līdzautore.

Jānis un Kristaps Gargurņi, dejo Raitajā solī

Kad šopavasar deju skatē pirmie uz skatuves izdejoja dvīņi Jānis un Kristaps, žūrija samulsa. Arī deju skolotāji viņus joprojām jauc. 

Deju kopas biedri gan ne. «Kad gribas pajokoties, samaināmies pirms dejas,» stāsta Jānis. Gargurņi ir 18 gadus veci, Jānis ir par pāris minūtēm vecāks. 

Abi mācās Cēsu Valsts ģimnāzijā, abi dejo no septiņu gadu vecuma. Tā bija mammas ideja, jo viņai ļoti patīk tautas dejas. Pati tās dejojusi nav, taču allaž par tām priecājusies. Brāļiem gan mazākajās klasēs ne vienmēr paticis iet uz mēģinājumiem, taču tas pārgājis. «Tagad deja man ir kā otra dzīve. Izdejojies ar labu partneri, pēc tam – izpriecas,» saka Jānis.

Brāļi slavē savu deju skolotāju Sandru. Prasīga, neatlaidīga, īpaša. «Ielikusi stiprus pamatus. Mazajās klasēs pienāca un pielika pie muguras roku. Uzreiz iztaisnoju,» iesāk viens brālis, un turpina otrs: «Iesildošā stunda pie viņas ir smaga – rociņas kļūst ļoti siltas.» 

Otrs skolotājs – Andis – dejotāju fizisko formu trenē ar baleta vingrinājumiem. «Spēcīgās kājas, mugura – no dejām. Stāja. Rokas jau arī, jo meitenes jāgriež un jācilā,» – tā Kristaps. 

«Ja patrāpās kāda apaļīgāka un nemāk lēkt, tad pacelt ir grūti,» smaida Jānis.

Ar deju kopu izbraukājuši Turciju, Slovākiju, Bulgāriju, kaimiņzemes. Vasarās – nometnes kādā Latvijas vietā. Tajās iemācījušies valsi, polonēzi. «Man patīk krievu dejas. Tādas asas,» saka Kristaps. Svētkos sarežģītākā viņiem šķiet deja Gailis un vista, jo daudz jāliecas. Jānospriego kājas, mugura. Lai gan – patiesībā sarežģītu neesot. «Skatē taču mēs ieguvām augstāko kategoriju!» saka Kristaps. 

Puišiem šie būs trešie deju svētki. Pirmoreiz piedalījās ar pieaugušajiem viņu svētkos. Otrie bija skolēnu deju svētki. «Atceros, kā mazgājāmies aukstā dušā, jo meitenes visu silto ūdeni bija iztērējušas,» saka Jānis. Kristaps atceras dramatiskos laika apstākļus. «Lija pusotru stundu. Bet mums jāsēž, jāgaida. Auksti! Pašos svētkos – drausmīgs karstums. Visforšākās bija ugunsdzēsēju mašīnas ar ūdens šļūtenēm.» Tobrīd šķitis – kāpēc vispār atbraucis uz tādām mocībām? «Kad atgriezos mājās, gribējās atpakaļ uz laukuma. Izbaudīt to sajūtu, kad visi kopā dejo,» saka Jānis. Kristaps piekrīt: «Jā, man arī patika to piedzīvot. Deja ir dzīve!»

Laine Loce-Bokane (31), dzied Dobeles pilsētas kultūras nama jauktajā korī Sidrabe, alts

Dobeles ceriņu dārzā saldi smaržo, Laines matu šķipsnu plivina vējiņš. Zem Zemgales tautastērpam piederīgā vainadziņa viņa to rūpīgi sakārto. Melnās vasaras kurpes ar sprādzītēm paslēptas zem garajiem brunčiem, pie košā ceriņu krūma viņa izskatās skaisti kā pastkartē.  

Dziesmusvētkos dziedājusi gan Laines ome, gan vecaistēvs, gan mamma. Trīs gadus vecā meitiņa Rēzija būs ceturtā paaudze šajā ģimenē, kas dzied. «Noteikti piedalīsies Dziesmusvētkos,» Laine pārliecināta. Pati dziedājusi koros kopš pamatskolas. Tagad jau gadus desmit Sidrabē kopā ar mammu. Lai gan šajā korī vairāk dzied vidējās paaudzes cilvēki, tagad piepulcējas arī jaunā paaudze – dzied mātes ar meitām. Lainei ļoti patīkot dziedāt pie diriģenta Jāņa Zirņa. Humora pilns, iedvesmo.

Laines ģimene ir iebraucēji Dobelē, uzaugusi netālajos Auros. Dziedājusi ansamblī pie Laura Reinika tēva Artūra. Laine mācījusies Dobeles Mūzikas skolā, pabeigusi klavierklasi. Pēc vidusskolas svārstījusies – varbūt studēt mūziku? «Pragmatisms manī ņēma virsroku, sāku mācīties Rīgas Stradiņa universitātē Eiropas ekonomiku un biznesu.» Laine strādā zemnieku saimniecībā Dārzi, tas ir viņas ģimenes uzņēmums. «Dārzeņus audzējam. Rimi tirgojam, jūs tos ēdat,» viņa smaida. Laines dzimtā visi daudz strādā, dzīvo labi, un emigrēt no Latvijas nenāk ne prātā.

Kā ir ziemas drēgnajos vakaros iet uz mēģinājumu? «Vienmēr gribas!» saka Laine. «Divdesmit gados bija grūti pēc disenēm piecelties,» dziedātāja smejas. Nu jau sen tas laiks aiz muguras.

Lainei patīk, ka līdztekus vecajām dziesmām svētkos nāk klāt jaunas, kā arī veco dziesmu aranžējumi. Jaunie komponisti, pēc Laines domām, raksta skaistu mūziku tautasdziesmām, to apdares. «Tas patīk jauniešiem.» Mīļākā dziesma? «Viena no skaistākajām un labākajām – Mārtiņa Brauna Saule, Pērkons, Daugava.» Skaistākie bijuši 2000.gada skolēnu dziesmu un deju svētki. «Radoši un moderni!» Plikām kājām, kurpes nesot rokās, Laine svētku laikā Rīgā gājusi pa peļķēm. Gājienā izjutusi lieliskas emocijas, kad savējie māj ar pļavas puķu buntītēm. Uz Dziesmusvētkiem Laine sev pīs rudzupuķu vainadziņu. 

Andris Millers (55), Sabiles amatierteātra aktieris

Laura Gundara absurda lugā Septītais, «izrādē ar mazliet politisku piesitienu», ko Dziesmusvētku programmā rādīs Sabiles amatierteātris, Andra loma ir Sestais. «Sestais visur iet, protestē un bļaustās, bet darīt neko negrib.» Iestudējumā darbojas seši vīrieši. Vienīgā dāmām uzticētā loma – bizot pa skatuvi ar pupīgu mušu, butaforiju, kas darināta no putuplasta un līmplēves.

Šo Gada izrādes 2012 finālisti 2.jūlija vakarā rādīs Dailes teātra Mazajā zālē. No atbildības nav bail? Andris atzīstas: pirms iesaistījies teātrī, mulsis, uzstājoties pat piecu cilvēku priekšā. Tagad – lai nāk un klausās kaut vai 5000!

Sabiles teātra trupa savākta pirms 18 gadiem, tik ilgi ar amatierteātri nodarbojas arī Andris. «Nu jau esam pilngadīgi, varam uz skatuves pat pīpēt un kādu neķītru lugu uzvest,» viņš izmet. Andra ampluā teātrī ir joki, viņš ar prieku informē, ka neko nopietnu sabilnieki netaisoties iestudēt. «Traģēdijas mūsdienās ir dzīvē, teātrī mums patīk jautrība. Teātra būšana ir tāda lustīga, no ikdienas atslēdzies.» 

Andris dzīvē ir bijis keramiķis un mākslinieks noformētājs, bet pirms 30 gadiem augusta pēdējā dienā palūgts aizstāt kādu skolotāju, kas bija uzkāpis uz korķa. Tā palicis skolā par zīmēšanas un mājturības skolotāju, pats tagad vairāk ņemas ar koku, gatavo un kolekcionē rotaļlietas – zvērus. «Uz vecumu jau visi paliek bērna prātā.»

Andris katru gadu palīdzot organizēt Sabiles vīna svētkus, tā esot viena teatralizēta būšana. «Pirms tam dzeram vīnu un taisām prāta caureju – der vai neder. Esmu izdomājis vīngliemežu skriešanas sacensības, vīngliemežus ar rikšām, vienu gadu – arī gliemežu striptīzu.» Kas tas tāds? «Atbrauciet, tad redzēsit. Kāds internetā bija ierakstījis: «Viņi tur dzīvniekus moca,» bet to gan varu pateikt – dzīvniekiem es nekad pāri nedarīšu.»

Maksims Ļaščenko (22), dzied senās mūzikas ansamblī Canto, tenors

Melnā samta kostīmā un baltā kreklā Maksims uz Bastejkalna zaļā fona, kur slaistās pīles un skraida bērni, izskatās kā parādība no cita laikmeta. Nav tālu no patiesības – Dziesmusvētkos mūziķis izpildīs senās mūzikas dziedājumus, kā arī piedalīsies noslēguma koncertā Mežaparka estrādē.

Bērnībā Maksims gāja uz sieviešu klosteri Krišjāņa Barona ielā, klausījās antifonālos dziedājumus (kad divi kori dzied pamīšus un sabalsojas), ierakstos klausījās arī Valāmas klostera dziedājumus. Maksima ģimenē mīl kultūru. Māte bērnībā dejojusi baletu, bet vecvecmamma no tēva puses savā laikā pašmācības ceļā apguvusi trīs instrumentu spēli. Vēl Krievijas impērijas laikos Maskavā viņai piedāvātas studijas konservatorijā bez iestājeksāmeniem. «Taču viņai bija jāaudzina bērni,» stāsta mazmazdēls.

Maksims runā nevainojamā latviešu valodā. Tas pateicoties mācībām Rīgas 40.vidusskolā. «No 6.klases daudzus priekšmetus mācījāmies latviešu valodā, un bija labi skolotāji. Arī pulciņi Skolēnu pilī to veicināja.» Ar jauniešu kori Accolada 2005.gadā Maksims piedalījās savos pirmajos Dziesmusvētkos, tika finālā. Toreiz viņam bija 15 gadi. «Atceros, kā ieklīdu koncertā Daugavas krastmalā, kur mans koris gan nepiedalījās. Abi tilti bija cilvēku pilni, gaišs un silts vakars. Dziedāja Renārs Kaupers. Mugurā bija balts krekls, un mani rādīja televīzijā.»

Viņš sāka dziedāt vairākos koros, to skaitā pareizticīgo baznīcas korī. 2006.gadā tika uzņemts Kamēr… «Man ir milzīgs prieks būt 2008.gada Dziesmusvētku uzvarētāja kora Kamēr… sastāvā,» mūziķis palepojas. Viņaprāt, tādu tautas kopības sajūtu kā Dziesmusvētkos nav iespējams piedzīvot nevienos citos svētkos. Kā vienu no skaistākajiem Maksims atceras Ineses Zanderes un Jāņa Lūsēna dziesmu ciklu Neatbildēts zvans 2005.gada skolēnu dziesmu un deju svētkos. 

«Vecāki vienmēr centās saprast, ko es gribu, kas patīk. Lielu uzsvaru lika uz mācībām, jo dziedātājam jābūt gudram, vispusīgam.» Tagad Maksims pabeidzis 3.kursu Mūzikas akadēmijā, mācās pie vokālās pedagoģes un operas solistes Andželas Gobas. Dzied operas korī. Cītīgi attīsta balsi. «Laba balss vienmēr atradīs pielietojumu. Nejutīšos pievilts, ja nevarēšu nodziedāt Rodolfo Bohēmā vai Ļenski Oņeginā, bet kaut ko varēšu dziedāt – pasaulē ir daudz skaistas mūzikas.» 

Senās mūzikas ansamblī Canto Maksims dzied jau otro sezonu, jo saista plašs spektrs vokālajā mākslā. Šogad vokālo ansambļu koncertā Sv.Jāņa baznīcā skanēs arī Maksima skaņdarbs. «Tā nejauši sanāca. Mazliet komponēju,» jaunais mākslinieks pieticīgi bilst. Viņš ir arī Rīgas svētā erceņģeļa Mihaila pareizticīgo baznīcas kora diriģents Maskavas ielā.

Edīte Aneraude (73), Skrīveru kora Baltābele diriģente

«Ar senioriem ir aptuveni tāpat kā ar pirmklasniekiem,» nostādamās vienā no «bargajām» darba pozām – ar sānos iespraustām rokām -, smejas kundze, kas 18 gadus diriģējusi vecākās paaudzes kori, vēl līdz 70 gadu vecumam strādājusi par dziedāšanas skolotāju.

Savu tēti skrīverieti Otto Laumani, kurš guļ Kārdifas kapos Lielbritānijā, viņa atceras tikai no bildēm – ģimeni izšķīra karš, bet visu mūžu esot pateicīga onkulim, Bulduru Dārzkopības tehnikuma dibinātājam Pēterim Dindonim, kurš viņu «pagrūda» mūzikas virzienā. Vasarās atpūšoties viņa jūrmalas mājā, lauku skuķis ar nolīgtas skolotājas palīdzību apguva gan klavieru, gan vijoles spēli, vēlāk pedagoģijas skolā izmācījās par mūzikas skolotāju. Andreja Upīša Skrīveru vidusskolā Edīte ķērās pie diriģēšanas. Viņas atbildībā bija mazo klašu koris, savukārt vīrs, kurš arī bija mūzikas skolotājs, vadīja 5.-12.klašu dziedātājus.

Dziesmusvētkos Edīte piedalījusies jau no 50.gadiem, dziedājusi gan skolotāju, gan saimniecības Zaļā zeme korī, atceras pirmos sarkanbaltsarkanos karogus un uz skatuves maršējošos karavīrus. «Ģeņ pobedi bļāvām ka tikai – meldiņš bija smuks,» viņa nosaka par padomju laiku repertuāru. Visdziļākās emocijas izraisījusi Lūcijas Garūtas Lūgšana 1990.gada Dziesmusvētkos. «Ausma Derkēvica nodiriģēja, minūti bija klusums,» sirmā kundze izslauka acis. 

Šajos Dziesmusvētkos Skrīveru kultūras centra senioru sieviešu koris Baltābele piedalīsies tikai gājienā un 5.jūlijā ar citiem vecākās paaudzes kolektīviem sadziedāsies Ķīpsalā. «No rīta mūs atvedīs, vakarā vedīs atpakaļ uz Skrīveriem,» stāsta Edīte. Pietrūkšot lielās Dziesmusvētku estrādes atmosfēras, taču viņas 30 «meitenes», no kurām vienai ir jau 86 gadi, norunājušas, ka neskums. «Šajā vecumā visām kāda vaina, bijušas pat gūžas operācijas, paiet nevar. Tāpēc jau senioriem katru gadu notiek Dziesmusvētki, ja būtu ik pa pieciem gadiem, nevarētu pateikt, kurš sagaidīs, kurš ne.»

Tomēr nedomājiet, ka seniori neko nevar! Baltābeles diriģente sāk stāstīt: viņas koristes latviešu tradīcijas ir rādījušas Zviedrijā, Beļģijā, Francijā, Lielbritānijā un pat Horvātijā. «Dziedājām un mācījām citiem Tūdaliņ, tagadiņ.»

Miervaldis Vilnis (91), spēlē kontrabasu

«Esmu par 17 dienām jaunāks par brāļiem Kokariem,» lepni saka Lizuma lauku kapelas vadītājs. Viņam augustā paliks 92.

Pirmais instruments, ko Miervaldis iemācījās spēlēt, ir vijole. To spēlēja vectēvs, kurš bija kora vadītājs. Spēli profesionālākā līmenī Miervaldis apguva arodskolā pie orķestra vadītāja Alberta Mucenieka – diriģenta Normunda Šnē vectēva.

Arī karā Miervaldis dabūja spēlēt. «No Lizuma gāju caur Piebalgu un Mori, tad garām Brīvības piemineklim, dziedādams Nu ardievu, Vidzemīte! Un – Kurzemē iekšā! Kurzemes katlā! Annenieku baznīcā spēlēju ērģeles.» 

Miervaldis dienēja vācu pusē, leģiona 19.divīzijā. Ernesta Laumaņa bataljonā, kas piedalījās sīvākajās kaujās. Piekomandēts sanitārajā dienestā, viņš brauca pēc ievainotajiem ar zirgu vai suņu pajūgu. «Ko tik tur neredzēju… Esmu norūdījies. Miruši cilvēki manī pārdzīvojumus nerada.» Viņš pats karā zaudējis īkšķa galu.

Lizuma kapelā Miervaldis spēlē kopš 1968.gada – vijoli, akordeonu, cītaru. «Pirmo cītaru uztaisījām no vecām klavierēm!» Dziesmusvētkos dziedājis korī un spēlējis orķestrī. «Kāpēc uz deju svētkiem nebraucu? Nav gribējies, jo, strādājot energotīklos, dejoju pa stabiem augšā un lejā.» 

Kā pūtējs vairākus gadus Miervaldis braukāja pa bērēm ar ragu mūziku 5-6 vīru ansamblī. Un turpināja spēlēt kapelā. «Kad nomira Pēteris, nebija, kas spēlē kontrabasu. Bet kontrabasu kapelā vajag.» 

Kas svētkos ir vislabākais? «Tas, ka mēs spēlējam! Vērmaņdārzā uz skatuves būsim 5.jūlijā. Esmu tik ilgi nodzīvojis tāpēc, ka tad, kad spēlēju, prātā nav kaites. Tiem, kas mūsos klausās, arī uz brīdi tās aizmirstas. Palīdzam izdzīvot!»

Man tirpas caur kauliem gāja!

Posted on jūnijs 28, 2013 by - Tēma

Gido Kokars (91) svētkos kā goda virsdiriģents gatavs veikt dažas provokācijas

Taksometram aizmugurē nostājas auto, nobloķējot izbraukšanu no Gido Kokara dzīvesvietas pagalma Rīgā, Pārdaugavā. Taksists sāk krieviski lamāties. Gido Kokars iepleš acis un mierīgi vaicā: «Kungs, kāpēc jūs tā? Uz mani neviens nelamājas.» Taksists apklust un turpina žļembāt košļeni. Laikam jau viņam Dziesmusvētki saistās tikai ar sastrēgumiem, un nezina, ka pasažieris ir leģendārais diriģents, kurš tūkstošbalsu kori diriģējis astoņos Dziesmusvētkos. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Kokars ir stalts, mundrs un humorīgs. Dzirkstī. «Braucam uz kafetēriju!» viņš novicina gaisā roku, kā uzdodams toni, un rodas sajūta, ka braucam izpušķotā karietē. Kad esam B-bārā pie Doma baznīcas, Kokars stāsta, ka viņam patīkot te pasēdēt, kad ciemos atbrauc mazmeita no Parīzes. Arī pēc koncertiem sēžot tieši te. Skaists skats uz baznīcu, Doma laukumu.

«Tikai jūs esat trīsreiz jaunāka par mani,» Kokars smejas, kad apspriežam mūsu dzimto vietu Gulbeni. Pēdējā laikā gan ar pilsētu esot maz sakara – «tāds kā atslābums». Pēdējos novada svētkos koriem bijis jādzied 30 grādu karstumā un Kokars lūdzis, lai koncertu pārceļ pāris stundu vēlāk, kad vēsāks. Nav klausījuši. «Pret koristiem tā nevar rīkoties,» saka Gido. Skarbi viņš vērtē arī to, ka skolēnu deju svētkos bērni dejojuši milzu karstumā.

Ierakstīja videokasetē

Pie malas jautro tērzēšanu – runāsim par mūziku. Gido sagatavojies sarunai, paņēmis mapi ar materiāliem par Dziesmusvētkiem. Pēc intervijas viņš dosies uz sapulci Latvijas Nacionālajā kultūras centrā, lai klausītos, ko lemj svētku mākslinieciskā vadība. Balsstiesību Kokaram tajā nav, toties viņš aktīvi piedalās, diskutē. Viens no tematiem ir par to, kādas dziesmas vajadzētu skandēt pēc noslēguma koncerta Mežaparkā. Kokars savu ideju sarakstu iesniedzis jau pirms pusotra gada. «Šogad nevar atkārtoties tas šovs, kas reiz bija – kad nobeidza ar šlāgeri. Beigām jābūt organizētām! Ar sirdsdziesmām!» Gido pieteicies diriģēt pirmo – Daugav’ abas malas. Nākamo viņš gribētu dzirdēt Raimonda Paula Manai dzimtenei, kas šogad nav repertuārā. Tad Ulda Stabulnieka Tik un tā. Un Raimonda Paula Atdziedi, dvēsele. No skatuves kori noietu, dziedādami Pūt, vējiņi! Jurjānu Andreja apdarē. Pēc tam zaļumballe jeb sadziedāšanās līdz rītam.

Svētku mākslinieciskais vadītājs Ivars Cinkuss apsolījis, ka beigas būs tādas, kā Kokars vēlas. «Bet es neticu! Ja nebūs, taisīšu provokācijas estrādē. Ko tad ar mani izdarīs? Cietumā ieliks? Taču ne!» Vēlāk, pēc intervijas Cinkuss apstiprina – būs minētās dziesmas, Kokars diriģēs Daugav’ abas malas.

Otra cīņa, kas sapulcē gaida Gido, ir par labāko koru karu žūriju. Ik reizi tajā esot pa kādam ekspertam no ārzemēm, taču šoreiz, viņaprāt, pārāk daudz. «Dziesmusvētki taču simtprocentīgi ir nacionālā kultūra, nevis starptautisks mūzikas festivāls. Ārzemnieks nesaprot, par ko tur dzied!» Gido piktojas. Jau 2003.gadā bijis par daudz ārzemnieku, žūriju vadījis diriģents Kaspars Putniņš, jaunās mūzikas festivāla Arēna atslēgas cilvēks. Toreiz 1.vietu nepiešķīra nevienam vīru korim. «Pats klausījos – nu, bija tur 1.vietas vērti kori. FRACHORI, Gaudeamus. Profesionāļi!» Gido uzskata, ka toreiz vairāki vīru kori apvainojušies. Jo – kas gan vēl labam māksliniekam esot svarīgāks par novērtējumu!?

Kokars svētkos diriģēs Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera Svētī debesīs šo zemi. Neesmu šādu dziesmu dzirdējusi, tāpēc vaicāju, vai tā ir jauna. «Kas ir jauns? Meitene septiņpadsmit gados ir jauna vai nav?» Kokars smejas. Dziesma tapusi 2008.gada novembrī. «Vai zināt, kas tajā gadā bija?» Gido vaicā. «Krīze. Parex,» atbildu. Kungs izskatās sarūgtināts un paskaidro: «Latvijas pastāvēšanas 90.gadadiena.»

Par godu tai Liepiņš uzrakstījis oratoriju Liepājai ar nosaukumu Kapteiņa stāsti. Kokars koncertu skatījies pa televizoru. «Man tirpas caur kauliem gāja, klausoties skaņdarba finālu: «Dun zvani, aicina, dun zvani, pasludina.»»

Koncertu ierakstījis videolentē un noskatījies vēlreiz. Sapratis, ka tā ir Dziesmusvētku dziesma. «Teksts – kolosāls: «Dievs, svētī Latviju, Dievs, svētī Latviju, Dievs, svētī mūsu zemi Latviju! Brīvības saule aust Latvijas kāpās, līksmē lai paceļam sirdis kā lāpas. Svētī debesīs šo zemi. Dievs valgus vija, mīlēdams ļaudis. Tev mūžam Latvija pateicību paudīs. Svētī debesīs šo zemi,»» diriģents noskaita, veroties augšup kā lūgsnā un brīdi klusē. Ieteicis šo dziesmu diriģentam Gintam Cepleniekam iekļaut sava kora repertuārā.

Kapteiņa stāstu fināla dziesmu izpildīja rokmūziķi. Vēlāk Liepiņš dziesmu pārveidoja un izrādē Vadonis Nacionālajā teātrī tā izskanēja citādi, taču motīvs «Dievs, svētī Latviju!» palika. Kora dziedājumam dziesmu pārlika Zigmara dēls, komponists Jānis Liepiņš.

Šī dziesma skanēja arī brāļu Kokaru 90 gadu jubilejas koncertā Mežaparkā. Gido to diriģēja. Dvīņubrāļi lustējās kopā. Pēc trim mēnešiem Imants aizgāja viņsaulē jeb, kā saka Gido, «pārcēlās uz izdziedāto dziesmu dārziem». Par to Gido nerunā, vien sakās: divatā būtu vieglāk cīnīties sapulcēs un turēt latviešu svētāko svētku latiņu augstu. «Viņš bija mans domubiedrs. Es Imantu atbalstīju vienmēr. Viņš mani arī. Kad labi gāja – tad ne. Kad slikti, tad gan atbalstīja.»

Brāļi kopā turējušies vienmēr. Viņi abi mācījās Cēsu mūzikas vidusskolā. Gido strādāja par dziedāšanas skolotāju un diriģentu. Imanta vadītais Cēsu skolotāju institūta koris Dziesmusvētku koru karos 1948. un 1950.gadā ieguva pirmo vietu. Arī studēja Kokari kopā. Abi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā – kordiriģēšanu. Vēlāk paši kļuva par mācībspēkiem.

Kad 1969.gadā Imants izveidoja kori Ave Sol, Gido kļuva par tā otro diriģentu un direktoru. Koris strādāja laikmetīgās kora mūzikas virzienā, izpildīja latviešu komponistu jaundarbus, muzicēja ar pasaulslaveniem diriģentiem, orķestriem. 

Gido paša kori bija Daile un Daina. Astoņas reizes Daile uzvarēja Dziesmusvētku koru karos. Pirmo kori Daina viņam nācās pamest, jo Komjaunatnes Centrālajai komitejai nepatika Kokara latviskie izgājieni un tika uzskatīts, ka viņš rīkojas pretvalstiski. Kori nepalaida uz pasaules jaunatnes un studentu festivālu Helsinkos, tas izjuka. Bet dziedātāji pa kluso savācās, jo gribēja dziedāt pie Gido. Tapa jauns koris – Daile.

Saku Gido, ka par Kokariem man pēdējos gados veidojies priekšstats kā par jautriem brāļiem, taču viņu muzikālās spējas palikušas otrajā plānā, par tām runāja pirms gadiem divdesmit. Taču tieši viņi savulaik izveidoja spēcīgākos korus Latvijā. Nedaudz tas manāms Ginta Grūbes filmas Kokaru dziesmusvētki epizodē, kur Imants un Gido runā par mūziku, klausoties kādu kora ierakstu. «Murgs tā filma,» nosaka Gido. Brāļi gribējuši, lai tajā parāda to, ko viņi devuši Latvijai. Mūziku. Nekā – parādīts, kā abi ģērbj smokingus, kā staigā pa Buļļiem – Imanta māju. Filmas beigās gan brāļi arī pasaka – filmu laist ārā nevar, jo «mūzikas tur nav nemaz».

«Iesaku noskatīties Dziesmas leģionārus. Tur ir par mūziku,» tā Kokars saka par raidījumu – pašportretu, ko Kokari LTV veidoja pirms savas 90 gadu jubilejas.

Rārārārirārā

Dziesmusvētki Kokaram ir ļoti svarīgi. Viņš analizē, salīdzina, nonāk pretrunās, labo tās. Šāgada svētkiem sācis gatavoties 2009.gada janvārī, iesniedzot Nacionālajā kultūras centrā programmas uzmetumu. Tajā bija Jāņuvakars, Gaismas pils, vairākas tautasdziesmas. Kopumā tādas programmas iesniedzis četras. Ne visas ņemot pretī. Piemēram, Imanta Kalniņa Dzintara dziesma, kas nekad svētkos nav skanējusi, izbrāķēta. Gido sāk to dziedāt: ««Skāāān vēēl dzintāāra dziesma par…» Nu, kolosāls darbs! Vienreizēja Olafa Gūtmaņa dzeja!» Piemērotāka par repertuārā iekļauto Jāzepa Vītola Ziemeļblāzmu būtu Vītola Beverīnas dziedonis. 

Ziemeļblāzmu programmā ielobējis diriģents Ivars Cinkuss. Viņš arī noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs. «Kā sapnī ienaglotu viņam to dziesmu vajadzēja!» Cinkuss Kurzemes koru svētkos Saldū dziedājis tajā solo. «Tik labi kā viņš nevarētu nodziedāt neviens. Cinkuss ir apdāvināts cilvēks.» 

Kokars ir Imanta Kalniņa fans. «Viņš man daudz devis,» Gido stāsta, ka 80.gadu beigās koris Daile dziedājis visu, ko Kalniņš rakstījis. Šajos svētkos ir viena no Kalniņa skaistākajām dziesmām Lūgšana. «Tik īsa dziesma, bet pārņem sajūta, ka dziedāta ilgi. Koris to dzied ar tādu baudu!»

Saku diriģentam, ka katram jau sava mīļotā komponista dziesma šķitīs labāka, iederīgāka. Gan Kokaram, gan Cinkusam. Uz to kungs turpina «degt». Vīru koriem Raimonds Pauls uzrakstījis dziesmu Dzīvības mūžīgais vārds ar Jāņa Petera tekstu. Paula mūzika neesot pati sliktākā, bet šī dziesma necilākā no viņa darbiem. Petera teksts – slikts. «Varēja nomainīt pret Manai pilsētai. Dann, dan, dan, dann, dan, dan… Pilsēta vētru un dzintara krastā, dimdi kā dziesma, ko aizmirst nav brīv. Mūžam šī zeme zem saules lai pastāv, mūžam tev lepnai un brīvai būt.»

Gido raizējas, ka redkolēģija kopumā nezinot, kas ir formas analīze. Noteikti kāda dziesma programmā esot lieka. «Koncerts būs četras ar pusi stundas, 28 virsdiriģenti. Nu! Beigts var palikt!»

To, kurš meldiņš der Dziesmusvētkiem, kurš ne, nevarot tā vienkārši pateikt. Varot būt tā, ka komponē tieši svētkiem, bet nekam neder. Un otrādi. Piemēram, Jāņa Lūsēna dziesma Trīs zvaigznes sarakstīta prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras beigu koncertam. Kad Rundāles pilī to pirmoreiz atskaņoja, Gido uzreiz saprata, ka tā ir kā radīta Mežaparka skatuvei.

Ar šiem Dziesmusvētkiem saistās vēl kāds konflikts. No repertuāra atsauca dziesmu Daugavas krastā. Teksta autors Andris Ritmanis 20 gadus pēc dziesmas teksta radīšanas uzstāja, ka nepieciešams mainīt vārdus «pie akmeņiem Daugavas krastā» pret «pie Lielvārdes Daugavas krastā», kā tas bijis oriģināli dzejolī. Komponiste Ilze Arne nepiekrita vārda maiņai, sakot, ka kori jau pieraduši pie «Daugavas krastā.» Gido esot žēl, ka dziesmas nebūs programmā, jo laba. «Teksta autors palika pie sava, komponiste – pie sava. Vienam vajadzēja piekāpties. Ja es būtu mākslinieciskais vadītājs, tad dziesma skanētu. Būtu tik gudrs, ka savestu viņus kopā un kaut vai lozētu, kam taisnība.» Tādi jau tie mākslinieki esot – nepiekāpīgi. «Es jau arī cīnos, cīnos, taču, kad saprotu, ka nepanākšu savu, atmetu ar roku. Paiet mēnesis, pusgads, un atsāku cīnīties.»

Koru kari – tas ir šovs

Vēlos ar Kokaru parunāt vairāk par svētkiem, ne programmu, taču viņš lūdz noklausīties līdz galam to, ko vēlas pateikt. Pašu svarīgāko. Par Latvijas himnas dziedāšanu svētkos. Paredzēts a cappella dziedājums bez muzikālā pavadījuma. Tas būtu pieņemami, ja vien uz skatuves nestāvētu pieci labākie Latvijas pūtēju orķestri. Gido vēlas, lai orķestri spēlē, ja reiz ir uz skatuves. «Kur vēl rupjāku kļūdu pieļaut pret mākslinieku, kā turēt rokās instrumentu un dziedāt, nevis spēlēt! Cīnīšos, lai tas nenotiktu. Ja ne – taisīšu provokāciju svētkos. Es gribu, lai ir labi.»

Par sarežģītāko Kokars svētkos dēvē Aivara Neibarta un Valta Pūces Augu nakti no cikla Gadalaiki. Pat Kamēr… knapi varot nodziedāt. «Puse Latvijas diriģentu nevar to nodiriģēt ritma maiņu dēļ. Tratata-ta-ta. Bet dziesma kolosāla.» To  klausoties, skatītājiem Mežaparkā gan nemaz nešķitīšot, ka tās apgūšana prasījusi piepūli. Daža vienkāršāka dziesma varbūt pat patikšot labāk.

«Uzminiet, kad sākās tīrs nacionālais repertuārs? Uzminiet!» Gido mani eksaminē. Minu, ka pēc 1991.gada. Nepareizi. Jau 1990.gadā skanējis tīrs nacionālais repertuārs. «Tā bija Atmodas kulminācija. Pēteris Pētersons bija režisors. Visi tur lamājās pēc traka, bet svētki izdevās vienreizēji. Pirmoreiz skanēja Lūcijas Garūtas Dievs, tava zeme deg.» Visi iepriekšējie svētki bijuši festivāli, jo vajadzēja dziedāt padomju republiku dziesmas – gruzīnu, armēņu, krievu valodā. «Es diriģēju Ģeņ pobedi*,» smejas Gido.

Nacionālā programma, pēc diriģenta domām, saglabāsies līdz 2018.gadam – līdz Latvijas simtgadei. Pēc tam ieplūdīšot klasika.

Dziedāšanu cildinošos šovus Koru kari TV3 un Lai top! LTV Gido skatījies. Ar baudu. «Bet tiem nav nekāda sakara ar Dziesmusvētku attīstību. Daļēji tā ir svētku sagrāve.» Uz šovu laiku daudzos koros trūcis labu dziedātāju, un koriem tas bijis labskanējuma zaudējums.

Ja tagad Gido piedāvātu vadīt kori, viņš atteiktos. Vienu dziesmu uz svētkiem nodiriģēt – to gan. «Tā ir bauda,» kāri nosaka diriģents. Ikdienā viņam pietiekot, kas sagadā prieku un gandarījumu. Ir trīs meitas, pieci mazbērni – trīs puikas, divas meitenes. Viena mazmeita Parīzē, otra – bioloģe Liepājā. Viens mazdēls Vācijā, divi – Latvijā. Jaunākā Gido meita studē arhitektos Rīgā, tikusi budžeta grupā. «Dzīve pati man sagādā prieku. Vakarā labā kompānijā iedzert šņabi!» Desmito gadu draugi pa retam sanākot spēlēt kārtis un parunāties. «Radoša kompānija – tas ir labi!»

* Padomju laika dziesma Uzvaras diena, autors Dāvids Tuhmanovs

Visskaistākā pils

Posted on jūnijs 28, 2013 by - Tēma

Šogad 150 gadus svin Jāzeps Vītols. Kāpēc padomju laikā netika aizliegtas uz ārzemēm emigrējušā komponista dziesmas, arī Gaismas pils?

Komponists Jāzeps Vītols, kura 150 gadu jubileju svinēsim 26.jūlijā, ir šo Dziesmusvētku noslēguma koncerta rekordists, sakomponējis vislielāko programmā iekļauto skaņdarbu skaitu: Upe un cilvēka dzīve, Ziemeļblāzma, Kalējs un, protams, Gaismas pils. Turklāt Gaismas pils ir visvairāk dziedātā Dziesmusvētku dziesma. Kā saskaitījis muzikologs Orests Silabriedis, svētku kopkoris tajā vienojies sešpadsmit reižu. Trijos Dziesmusvētkos – paša Vītola vadībā. 1980.gadā, kad Mežaparka estrādē viesojās no Amerikas atbraukusī Vītola atraitne Annija, virsdiriģents Haralds Mednis tika izsaukts trīs reizes diriģēt Gaismas pili.

Ar šo dziesmu saistīts arī 1985.gada Dziesmusvētku emocionālais atgadījums – pēc kopkora pieprasījuma uz skatuves tomēr «cēlās» gan no repertuāra svītrotā Gaismas pils, gan koristu publikas rindās ieraudzītais, par brīvdomību padomju laikā nežēlastībā kritušais Haralds Mednis, kam tajos Dziesmusvētkos aizliedza diriģēt.

Joske, Žozefs, Josifs, Jāzeps…

Interesanti, 1900.gadā pirmatskaņoto neoficiālo Dziesmusvētku himnu ar dzejnieka Ausekļa vārdiem Vītols 1899.gadā uzrakstīja Pleskavas guberņas Zarečjē, kur vasarā bija apciemojis brāli, ārstu Ansi Vītolu. 

Jāzepa Vītola pārvietošanās ģeogrāfija 85 mūža gados ir raiba. Piedzimis 1863.gadā Valmierā, audzis Jēkabpilī un vēlāk Jelgavā, viņš 32 mūža spēka gadus pavadīja Pēterburgā. Pēc boļševiku apvērsuma atgriezās Latvijā, bet 1944.gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur pēc četriem gadiem nomira. Tikai Gaismas pils turpināja slieties pāri laikiem un politiskajiem režīmiem.

Vairs nav dzīvs neviens no Jāzepa Vītola skolniekiem. Pēdējie – Tālivaldis Ķeniņš Toronto un Ādolfs Skulte tepat Latvijā -, kas varētu nepastarpināti stāstīt par Latvijas Konservatorijas pirmo rektoru, episko balāžu un tautasdziesmu apdaru virtuozu, nu jau paši ir aizsaulē. Tomēr romantizētais tautas dižgara tēls Vītolu akadēmiskās mūzikas aprindās nav iekalts paša uzceltā stikla kalnā, kuram mūsdienu kolēģi baidītos pieskarties.

«Mūsu Jāzepiņš,» mīļi saka Latvijas Mūzikas akadēmijas profesore Ilma Grauzdiņa, iedama garām augstskolas gaitenī novietotajam Vītola krūšutēlam. Paliels, nedaudz kumps deguns, raksturīgā bārdiņa un brilles, allaž nevainojams apģērbs – Jāzepam Vītolam piemita kosmopolītiska inteliģenta skats. Jozefs, Joske, Seps, Žozefs, Josifs Ivanovičs, Osips Ivanovičs un, visbeidzot, Jāzeps – šādas lielās muzikālās personības uzrunas dažādos dzīves posmos minētas bukletā, kas iespiests par godu viņa iepriekšējās apaļās jubilejas koncertam Latvijas Nacionālajā operā pirms desmit gadiem.

«Bērnībā viņš izskatījās pēc žīdu puikiņa, viņš par to pats smējās un rakstīja savā atmiņu grāmatā,» stāsta Ilma Grauzdiņa. Patiesi: «Tanīs laikos, kad māte mani esot gaidījusi, esot Jēkabpilī parādījies tāds mazs žīdu puika; bieži tas esot ar savu vijoli ieradies mātes durvju priekšā. (..) Mātei tādā mērā iepaticies šis mazais žīdelis un viņa čīgāšana, ka nolēmusi savu nākamo dēlu saukt par Jāzepu, un viņam būšot jāspēlē vijole,» autobiogrāfijā Manas dzīves atmiņas atklāj Vītols. Domām ir liels spēks – nez no kurienes arī Jāzeps bija ticis gan pie muzikāla talanta, gan tik tumšām cirtām, ka vienaudžu vidū pat ieguvis iesauku Joske. 

Viņa autobiogrāfija, ko pirmoreiz 1968.gadā izdeva Upsalā, bet 1988.gadā Latvijā, un 2006.gadā iznākušās vēstules, kuras apkopoja un komentēja Austrālijas latviešu žurnālists, dramaturgs un aktieris Uldis Siliņš, ieinteresēto lasītāju apziņā atstājušas košu dzīvelīgās personības nospiedumu.

Gaismas pils autors bijis ar literāru gaumi apveltīts azartisks stāstītājs. Radinieki saglabājuši viņa vēstules tikai 57 gadu vecumā apprecētajai sievai, 27 gadus jaunākajai Annijai. Studējusi Pēterburgas un Maskavas konservatorijā, viņa attālā radiniece Annija, arī pirmslaulību uzvārdā Vītola, kādu laiku dziedāja Latvijas Nacionālās operas korī, pat tika pie nelieliem solonumuriem. Kad viņi nebija kopā, piemēram, Vītols palicis Rīgā, bet Annija aizbraukusi uz lauku mājām Gaujienā, viņš rakstīja ik dienu, ar vieglu smiekliņu atskaitīdamies par dažādām sadzīviskām lietām.  Dzīves baudītājs, kam gāja pie sirds labs ēdiens, šņabja glāze un cigārs, Annijai sūtīto vēstuļu sākumā un nereti arī beigās piesprauda vācisko Mahlzeit! (labu apetīti!) – tas acīmredzot bija abu iekšējs joks. Var nojaust, ka viņi bijuši labi draugi.

«Vītols bija ļoti laicīgs cilvēks, viņam patika humors, visādas sadzīviskas izdarības. Studentiem stāstot par Vāgnera Tanheizera uvertīru, nevaru atturēties pieminēt: kad pie Vītola ciemos no Krievijas atbrauca draugs, komponists Aleksandrs Glazunovs, vakara noslēgumā viņi parasti četrrocīgi spēlējuši šo uvertīru. Tur reprīzē ir tādas ātras vijoļu notiņas, tada-tada-tada-ta, un tad parasti Glazunovs ar matu suku vilcis pa klaviatūru,» stāsta profesore Grauzdiņa.

Viņai, tāpat kā ikvienam vēlāko gadu konservatorijas studentam, jau bija jāiepazīst mitoloģizētais Vītols – autoritāte, kas latviešu mūziku bagātinājusi ar gandrīz 900 kompozīcijām. Bet latviešu klasiķa skaņdarbi zinātājiem nesuši arī dziļāku biogrāfisku vēstījumu, personiskās, autobiogrāfiskās notis.

«Teiksim, sievai Annijai veltīts skaņdarbs, kurā viņš ir ierakstījis motīvu «sirdsmīļā Anniņa» – vairākas reizes atkārtojas tāda vārdos neizteikta, bet mūzikas intonācijā izteikta frāze,» pasmaida profesore Grauzdiņa. Viņu ļoti personiski uzrunā viens no populārākajiem Jāzepa Vītola klavierskaņdarbiem Viļņu dziesma, kas savulaik bijis Vītola starptautiskā pianistu konkursa obligātajā programmā. «Vītols savās piezīmēs ir rakstījis, ka šo skaņdarbu viņš noklausījās no jūras naktī Pabažu pludmalē. Patiešām – kad es kādreiz nonāku pie jūras līdzīgā situācijā, es uzreiz dzirdu Vītola mūziku! Un Ej, saulīte, drīz pie Dieva – šo tēmu daudzi ir mūzikā paņēmuši, bet man pašai pirmās prātā nāk Vītola variācijas klavierēm Opus 6...»

Trimdā ar Pēterīti

Jāzeps Vītols savā salīdzinoši garajā mūžā it kā izdzīvojis vairākas dzīves. Jelgavas vācu reālskolas skolotāja Jāņa Vītola dēls bērnībā ģimenē runāja vāciski. Kolēģa un drauga Jurjānu Andreja mudināts, latviešu valodu iemācījās tikai Pēterburgā, kur 19.gadsimta otrajā pusē studēja un strādāja latviešu progresīvās inteliģences zieds. Autobiogrāfijā viņš piemin I vispārīgos latviešu dziedāšanas svētkus 1873.gadā, uz kuriem viņu, desmitgadīgu puiku, «tolaik vēl kautrīgu vācu ziņģu skandinātāju», aizveduši vecāki. Cerēto prieku vietā emocionālo Vītolu piemeklējušas galvassāpes, tā pa īstam viņš varējis izbaudīt tikai dažas vīru kora dziesmas «vakara krēslā Ķeizara dārzā». 

Nākamajos apmeklētajos trešajos Dziesmusvētkos 1888.gadā viņš vēl «kaunējies no savas briesmīgi sliktās latvju valodas», bet šie svētki viņu «ievadīja latvju nacionālās kustības verdošā centrā, kas mani ar neatvairāmu spēku ierāva man līdz tam vēl stipri pasvešajā pasaulē». Atgriezies Pēterburgā, kur 1886.gadā 23 gadu vecumā bija ticis pie skolotāja vietas konservatorijā, ko tikko bija absolvējis ar zelta medaļu, viņš ne tikai, kā pats raksta, «nopietni sācis rūpēties par savu latviešu valodas izkopšanu», bet arī nodibinājis latviešu vīru dubultkvartetu un pievērsies kora dziesmu komponēšanai. Ap šo laiku viņa rokās nonāca Ausekļa dzejoļu krājums. No 1891. līdz 1902.gadam tapa nacionālā romantisma piesātinātās kora dziesmas Beverīnas dziedonis, Dievozolu trijotne, Rudens, Gaismas pils, Staburadze un Trimpula.

Tomēr Jāzeps Vītols vienlaikus sāka iegūt autoritāti arī Krievijas mūzikas aprindās. Pēc sava skolotāja komponista Nikolaja Rimska-Korsakova nāves 1908.gadā pārņēmis speciālās teorijas un kompozīcijas klases vadību, viņš Pēterburgā jau 1901.gadā bija ticis pie profesora grāda, bet 1911.gadā – pirmais no latviešu mūziķiem – pie pirmās šķiras profesora grāda. Bija mūzikas kritiķis prestižajā vācvalodīgajā avīzē Sankt Petersburger Zeitung. 

No Pēterburgas, kur viņš bija izveidojies kā personība, pienākuma cilvēks Vītols 1918.gadā atvadījās ar nožēlu. Konservatorijas kolēģi izskatījās viņā vīlušies, Vītola Manas dzīves atmiņās starp rindām lasāms, ka viņš varbūt pat nebūtu braucis, ja revolūcijas skartajā Krievijā neuzglūnētu gluži prozaiskas ligas – naudas trūkums un bads. Pēdējā Krievijas vasarā aizlaižoties no Pēterburgas uz Perkjarviem Somijā, Viborgas tuvumā, kur dzīvoja arī vairākas latviešu mākslinieku ģimenes, Vītols nodevās savam mīļajam hobijam – makšķerēšanai, arī autobiogrāfijā priecājās: «Nekur man nav tik labi ķēries kā Perkjarvos, nekur arī neesmu savācis tik daudz brūncepurīšu baraviku.»

Tautiešu enerģiski mudināts, 1918.gada septembrī ar slaveno vilcienu, uz kura trīs vagoniem (paredzētiem 40 cilvēkiem un astoņiem zirgiem) ar krītu bijis rakstīts «Latviešu opera», Jāzeps Vītols kopā ar citiem latviešu mūziķiem no Pēterburgas atgriezās Rīgā. Ar lielu entuziasmu viņi veidoja nacionālās operas trupu. Sākoties iekšējām intrigām, mieru un neitralitāti cienošais Vītols gan izlēma operas direktora amatu atstāt kādam citam. Jau pavisam drīz, 1919.gada augustā, viņš tapa iecelts par jaundibināmās Latvijas Konservatorijas direktoru un pēc tās atklāšanas 1920.gadā – par pirmo rektoru.

Konservatoriju ar dažiem pārtraukumiem Vītols vadīja līdz pat 1944.gadam. Latvijas neatkarības laikā ieguva augstākās valsts atzinības – dažādu pakāpju Triju Zvaigžņu ordeņus, Tēvzemes balvu. Par īpašiem nopelniem patriotisma audzināšanā 1922.gadā valsts viņam piešķīra bijušo Gaujienas muižas centru, īpašumam viņš deva mīļotās sievas vārdu – Anniņas. 

«Talants un darbs – tas viss  summējas. Viņš bija cilvēks, kas dzīvi ņēma pilnām riekšavām. Labs organizators, viņš arvien bija sabiedrības centrā, zināja, ko grib, un pielika plecu tur,» secina Ilma Grauzdiņa. Labs piemērs – 20.gadu sākumā iznāca Vītola baznīcas korāļu melodiju grāmata. «Nu, nav Vītols ar tādu reliģisko ticību piedzimis un kopis to, nav gājis katru nedēļu baznīcā. Bet Latvijai vajadzēja korāļu grāmatu, vecās jau bija novecojušas. Viņš pieķērās šai lietai un uztaisīja. Tas ir ļoti raksturīgi mūsu profesoram.»

Gluži neticami – 1958.gadā, Jāzepa Vītola nāves 10.gadadienā, kad nevienu citu uz Rietumiem emigrējušo latvieti nedrīk-stēja pieminēt, padomju nomenklatūra bija ar mieru viņa vārdā nosaukt Latvijas Valsts konservatoriju.

«Viņš bija tāda mēroga latviešu mūzikas patriarhs, ka arī padomju varai, iespējams, bija izdevīgāk viņu atzīt. Viņam gāja līdzi milzu nopelnu rinda, kurā varēja akcentēt ilgos gadus Pēterburgas konservatorijā, Rimska-Korsakova darba pārņēmšanu, ciešos kontaktus ar krievu mūziku. Sākumā ļoti akcentēja, ka 1919.gadā [Stučkas valdības] juku laikos Latvijas Konservatorijai ir pamatakmens likts,» saka Ilma Grauzdiņa.

Padomju laikā aizmirstībai netika nodotas Vītola dziesmas. «Gaismas pils, Karaļmeita ir ļoti spēcīgas un himniskas, «lielas». Gaismas pils, bet jo sevišķi Karaļmeita, kam «piesēja» revolucionāro garu, padevās interpretācijai. Kāpēc arī Raini visas varas ir atzinušas? Viņš runā simbolos, ko var interpretēt dažādi. Liela māksla runā simbolos,» vērtē profesore.

Vītola atmiņās redzams, ka 1944.gadā viņš līdz pēdējam šaubījās arī par bēgšanu no okupētās Latvijas. Bet palikt bija bīstami. Viņš bija publiski kritizējis politiski angažēto diletantismu, kas pirmajā padomju varas gadā noteica toni arī mūzikas dzīvē, un pamatoti baidījās – tas varētu atkārtoties. Viņš nebija atstājis Latvijas Konservatorijas direktora amatu tikai tāpēc, ka zināja – vietā nāks kāds no Maskavas. Vītols bija izteicies: tas nozīmētu Latvijas Konservatorijas galu.

Bet tas vēl bija nieks. Kad Konstantīna Čakstes vadītā nelegālā pretošanās organizācija – Latvijas Centrālā padome – 1944.gada pavasarī sagatavoja slepenu memorandu Rietumu sabiedroto valdībām par neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas atjaunošanu uz 1922.gada Satversmes pamata, Jāzeps Vītols, kurš allaž tomēr samērā distancēti bija izturējies pret politiskajām peripetijām, to bija parakstījis, jo saprata – šī rīcība var būt izšķiroša Latvijai, uzsver mūzikas vēsturnieks Arnolds Klotiņš. Šis paraksts Vītolam varēja maksāt Sibīriju, tāpēc viņš devās bēgļu gaitās.

Ceļā uz Vāciju, vēl utopiski cerēdami, ka pēc dažiem gadiem atgriezīsies mājās, komponists un viņa uzticamā Annija līdzi paņēma savu «puisīti» – zaļo papagaili Pēterīti, kas mēdzis sēdēt sirmajam kungam uz īkšķa un pat uz kailā galvvidus. Pēterītis, kam Vītols, rūpīgi dresējot, bija iemācījis pateikt «Jāzeps grib tēju» un «Dievs, svētī Latviju!», svešumā nodzīvoja vēl divus gadus, tad diemžēl nomira neapkurinātas ēkas aukstumā. «Kad viņi vilcienā braukuši no vienas vietas uz otru, Pēterīti ielikuši putnubūrītī, ko Annija ar lielu šalli apsegusi un pakarinājusi pie griestiem,» aculiecinieku atmiņas atstāsta profesore Grauzdiņa. «Visi – karavīri un bēgļi – vagonā saspiesti kā siļķes mucā, un pēkšņi no augšas atskan maza balstiņa: «Dievs, svētī Latviju!»»

140 gadi

Posted on jūnijs 28, 2013 by - Tēma

Hronoloģisks ieskats latviešu dziedāšanas svētku vēsturē

Pirmie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki

Rīgā, 1873.gada 26.-29.jūnijā.
Kopkorī 1003 dziedātāji.

Dziesmusvētku tradīciju iedibina Rīgas Latviešu biedrība. Pirmajos svētkos notiek divi kopkora koncerti – garīgās mūzikas koncerts Rīgas Domā un laicīgās mūzikas priekšnesumi Ķeizardārzā, kur notiek arī dziesmu kari.

Laicīgo dziesmu koncertu atklāj ar Krievijas valsts himnu, kam seko Rīga dimd. Repertuārā virkne tautasdziesmu Cimzes apdarē, trīs Baumaņu Kārļa komponētas dziesmas, to skaitā nākamā valsts himna Dievs, svētī Latviju! 

Interesanti. Pirmie Dziesmusvētki noslēdzas ar finansiāliem panākumiem, kas stiprina Rīgas Latviešu biedrību. Ieejas biļete maksā 20 kapeikas, pavisam tiek ieņemti 7354 rubļi. Salīdzinājumam – pagasta skolotāja alga tolaik ir ap 150 rubļiem gadā. Dziesmusvētku dalībnieki uz Rīgu sabrauc zirgu pajūgos, bet daži pa Aivieksti un Daugavu ielīgo izpušķotās laivās.

Otrie dziedāšanas svētki

Rīgā, 1880.gada 17.-20.jūnijā.
Kopkorī 1653 dziedātāji.

Svētki notiek īpaši celtā koka ēkā ar speciāli iebūvētām ērģelēm Jēkaba laukumā. Repertuārā Jurjānu Andreja un citu apdarinātas tautasdziesmas, Baumaņu Kārļa Trimpula. Svētkus kuplina vācu mūziķu pūtēju orķestris.

Interesanti. Laikraksts Balss vēsta: «Svētkiem par piemiņu grāmatu pārdevējs Brūnsa kungs ir licis kalt medali iz britanijas metāla. Vienā pusē redzami Rīgas torņi un Daugavas tilts un lasāms: «Latviešu dziedāšanas svētki Rīgā 1880.» Otrā pusē ir lira ar ozolu lapām un aprakstu: «Kas var dziesmas izdziedāt, kas valodas izrunāt?»»

Trešie dziedāšanas svētki

Rīgā, 1888.gada 18.-21.jūnijā.
Kopkorī 2618 dziedātāji.

Šoreiz jau trīs kopkora koncerti – garīgajam un laicīgajam pievienojies arī instrumentālais, kurā uzstājas vācu mūziķu simfoniskais orķestris. Svētku programmā parādās dziesmas Div’ dūjiņas gaisā skrēja, Krauklīt’s sēž ozolā, Saulīt’ tecēj tecēdama, Jurjānu Andreja kantāte Tēvijai.

Interesanti. Kā ziņo Latviešu Avīzes, svētku priekšvakarā «pa jauno Vidzemes dzelzceļu ies priekš dziedātājiem braucieni» no Siguldas uz Rīgu un pēc svētkiem atpakaļ, un, «cik tālu telpas atļaus, varēs arī nedziedātāji braukt līdza».

Ceturtie dziesmu un mūzikas svētki

Jelgavā, 1895.gada 15.-18.jūnijā.
Kopkorī plānoti 5000 dalībnieku, bet slikto laika apstākļu dēļ piedalās 3000.

Svētkus organizē Jelgavas Latviešu biedrība ar tās priekšsēdētāju un nākamo Valsts prezidentu Jāni Čaksti. Kopkorim trīs koncerti, šoreiz instrumentālos darbus atskaņo amatieru un profesionāļu apvienotais orķestris. Starp programmā iekļautajiem skaņdarbiem ir Jurjānu Andreja Dievs, dod mūsu tēvu zemei, Ačkups, Jāzepa Vītola Beverīnas dziedonis un Vīgneru Ernesta Pūt, vējiņi!

Interesanti. «Jelgavas Latviešu biedrības Teātra komisija pirms svētkiem izsolījusi godalgu par divām lugām, ko izrādīt pasākuma laikā. No 20 darbiem godalgu izpelnījās A.Benjamiņa skatu luga Miglā un Zeibotu Jēkaba bēdu luga Mājas naids.»

Piektie dziesmu svētki

Rīgā, 1910.gada 18.-21.jūnijā.
Kopkorī ap 2300 dziedātāju.

Svētki notiek laukumā blakus centrālajai preču stacijai Stabu un Bruņinieku ielas galā. Kopkoris sniedz trīs koncertus, instrumentālos darbus atskaņo Jūrmalas Edinburgas kūrmājas simfoniskais orķestris. Programmā parādās Jurjānu Andreja Nevis slinkojot un pūstot, Stādīju ieviņu, Emīla Dārziņa Mēness starus stīgo un Jāzepa Vītola Gaismas pils.

Interesanti. Izdevumā Avots lasāms, ka svētku koncertu biļetes cena ir «5, 4, 3, 2 un 1 rublis par numurētām sēdu vietām un 50 kap. stāvvietās». Tiek pieteikts arī svētku gājiena maršruts – no Rīgas Latviešu biedrības nama «pa Suvorova ceļu, Teātra, Basteja un Nikolaja bulvāriem uz pili un no turienes pa Nikolaja ceļu un Strēlnieku ceļu uz svētku pagalmu».

Sestie dziesmu un mūzikas svētki

Rīgā, 1926.gada 19.-21.jūnijā.
Kopkorī 6526 dziedātāji.

Svētkus organizē Rīcības komiteja Jāzepa Vītola vadībā. Tie notiek atklātā estrādē Esplanādē, līdz ar dziedātājiem piedalās simfoniskais orķestris. Svētku koncertu atklāj ar Latvijas valsts himnu. Programmā pirmoreiz iekļauta Dārziņa Mūžam zili, Melngaiļa Bij’ man vienas rozes dēļ un Man māmiņa piesacīja.

Interesanti. Šo svētku īpašais notikums – Rīgā viesojas Somijas prezidents, kas ierodas ar jahtu. Izdevums Pirmdiena vēstīja: «God. publiku un svētku viesus šodienas koncertā lūdz ierasties katrā ziņā pirms sākuma plkst.5.30, lai nenokavētu koncerta sākumu, jo svētkos ieradīsies Somijas valsts prezidents.»

Septītie dziesmu svētki

Rīgā, 1931.gada 20.-22.jūnijā.
Kopkorī 11 853 dziedātāji.

Svētkus organizē Jāzepa Vītola vadītā Latviešu dziesmu svētku biedrība. Kopkorim trīs koncerti Esplanādē. Programmā Melngaiļa Cekulaina zīle un Jāņu vakars, Jurjānu Andreja Toli dzeivoj, Dārziņa Mēness starus stīgo.

Interesanti. Kā lasāms Latviešu Dziesmu svētku vēsturē, šajos svētkos bija plānots arī atsevišķs pūtēju orķestru koncerts, taču no tā nācās atteikties, jo starplaikā tika saīsināts armijas dienesta laiks un tieši pirms svētkiem orķestri demobilizējās.

Astotie dziesmu svētki

Rīgā, 1933.gada 17.-19.jūnijā.
Kopkorī  9400 dziedātāju.

Kopkoris dzied trijos koncertos Esplanādē. Piedalās Latvijas armijas apvienotais pūtēju orķestris. Programmā iekļauta Jurjānu Andreja Dievs, dod mūsu tēvu zemei, Emīla Dārziņa Sapņu tālumā.

Interesanti. Latvijas Sargs: «Svētku komiteja piespriedīs godalgas dziedātājiem un dziedātājām par krāšņākiem tautas kostīmiem. Balvu skaitā nākusi klāt jauna: Rīgas biržas banka ziedojusi godalgošanas balvai zelta dāmu pulksteni ar zelta pinuma aproci 300 latu vērtībā. Šī būs vērtīgākā balva, un viņas ieguvēja tencinās dāvinātāju.»

Devītie svētki

Rīgā, 1938.gada 16.-19.jūnijā.
Kopkorī 14 456 dziedātāji.

Svētki notiek pagaidu estrādē Uzvaras laukumā Pārdaugavā. Kopkoris sniedz divus koncertus. Uzstājas arī simfoniskais orķestris ar 250 mūziķiem. Koncertu programmā iekļauta Mediņa Tev mūžam dzīvot, Latvija, Melngaiļa Lokatiesi, mežu gali, Norviļa Kam drosme ir, Kalniņa Dziedot dzimu.

Interesanti. Jaunākās Ziņas vēsta: «Dziedātāju gultas vietām rīcības komiteja jau iegādājusies 3200 pudu salmu. Koru dalībnieku pacienāšanai komiteja iepirkusi 1346 kg cukura un 10 kg tējas.» Šajos svētkos kā organizatoru palīgi aktīvi iesaistās jaunieši no Rīgas, Jelgavas, Daugavas un Cēsu novadu mazpulkiem.

Padomju Latvijas I dziesmu svētki

Rīgā, 1948.gada 19.-22.jūlijā.
Kopkorī 14 542 dalībnieki.

Veltīti Latviešu dziesmu svētku 75.gadadienai. Tos rīko Centrālā republikāniskā dziesmu svētku komisija, tie notiek jaunuzceltā Esplanādes estrādē, bet I Deju svētki – Dinamo stadionā. Koncertus atklāj PSRS himna. Līdzās Staļina slavinājumiem skan arī Gaismas pils. Programmā Pētera Barisona Dziesmai šodien liela diena.

Interesanti. Avīze Cīņa ziņo, ka svētku dalībniekiem sarīkotas vairākas izrādes galvaspilsētas teātros: «No deviņām teātra izrādēm vispopulārākie esot bijuši iestudējumi Ugunī un Jūs izsauc Taimira.»

LPSR Otrie dziesmu svētki

Rīgā, 1950.gada 18.-23.jūlijā.
Kopkorī 13 866 dziedātāji.

Svētki notiek Esplanādes estrādē un Dinamo stadionā. Kopkorim divi koncerti, priekšnesumus sniedz Rīgas garnizona karavīru apvienotais koris, Latvijas arodskolu audzēkņu kopkoris. Ar padomju dziesmām pārblīvētajā programmā iekļauta arī Melngaiļa Tumša nakte, zaļa zāle, Kade pārnāksi, bāleliņ un Vīgnera Caur sidraba birzi gāju apdare.

Interesanti. Padomju Jaunatne ziņo, ka mūzikas kolektīvi uz Rīgu «ved līdzi karogus, lozungus, saimniecisko sasniegumu rādītājus u.c. gājiena kolonu greznojošus materiālus».

LPSR Trešie dziesmu svētki

Rīgā, 1955.gada 18.-22.jūlijā.
Kopkorī 10 767 dziedātāji.

Dziesmusvētki notiek jaunuzceltajā Mežaparka Lielajā estrādē, bet deju svētki – stadionā Daugava. Kopkorim divas uzstāšanās.

Interesanti. Padomju Jaunatne kritizē: «Kaut arī šie bija jau trešie Padomju Latvijas Dziesmu svētki, nošu materiāla nokavēšanās un trūkums bija raksturīga parādība gluži tāpat kā iepriekšējās reizēs.»

LPSR 4.dziesmu svētki

Rīgā, 1960.gada 18.-24.jūlijā.
Kopkorī 11 248 dziedātāji.

Dziesmu svētki notiek Mežaparka Lielajā estrādē, vienlaikus IV Deju svētki Dinamo sporta stadionā. 

Interesanti. Padomju Jaunatne vēsta, ka šajos svētkos «pats degpunkts ir jaunā stacija». «Desmiti rīdzinieku nevar nociesties un grib iemest skatienu topošajās telpās. Tur rit pēdējie apdares darbi. Vilcienu saraksti un lielais pulkstenis jau pie sienas, iedegas griestu lustras.»

LPSR 25.gadadienai veltītie svētki

Rīgā, 1965.gada 10.-18.jūlijā.
Kopkorī 12 441 dziedātājs.

Mežaparka estrādē kopkoris aizvada divus koncertus, bet stadionā Daugava deju koncertos piedalās 2176 dejotāji. Svētkos muzicē apvienotais pūtēju orķestris – 530 muzikantu. Programmā iekļauta Gaismiņa ausa Melngaiļa apdarē un Žilinska komponētā Mana dzimtene jaukā.

Interesanti. Izdevumā Dziesmu svētku gara gaita lasāms, ka šoreiz «dalībnieku skaits ir mazāks nekā iepriekšējos svētkos, bet kvalitātē skaidri jaušams kāpums, kas izpaužas gan sacensībās, gan kopkora dziedājumā».

Ļeņina simtgadei veltītie svētki

Rīgā, 1970.gada 11.-20.jūlijā.
Kopkorī 12 700 dziedātāju.

Kopkorim divi koncerti Mežaparkā. Programmā starp dziesmām par Ļeņinu arī tautasdziesmas Meita sēde kuražās un Nebrauc tik dikti. Deju koncertos piedalās 3000 dejotāju.  

Interesanti. «Tā kā koru kvalitatīvajā izaugsmē vērojams būtisks pavērsiens, tad, sākot ar 1970.gadu, koru sacensības vērtē pēc starptautiskajā konkursu praksē aprobētās 25 punktu sistēmas,» teikts izdevumā Dziesmu svētku gara gaita.

PSRS nodibināšanas 50.gadadienai un dziesmu svētku simtgadei veltītie svētki

Rīgā, 1973.gada 15.-22.jūlijā.
Kopkorī 14 800 dziedātāju.

Mežaparkā kopkorim ir trīs koncerti. Muzicē arī pūtēju orķestris ar 1444 muzikantiem, aptuveni 100 koklētāju un 1190 dejotāju (šoreiz deju svētki nenotiek – tos sarīko pēc diviem gadiem). Starp programmas skaņdarbiem – Ļeņinam (Imants Kalniņš, Imants Ziedonis) un Latviešu sarkano strēlnieku laukumā (Romualds Jermaks, Jānis Peters). 

Interesanti. Avīze Cīņa ziņo par memoriālā ansambļa atklāšanu Dziesmu svētku parkā.

Oktobra sociālistiskās revolūcijas 60.gadadienai un LPSR 37.gadskārtai veltītie dziesmu svētki

Rīgā, 1977.gada 17.-24.jūlijā.
Kopkorī 14 466 dziedātāji.

Mežaparka estrādē notiek divi kopkora koncerti. Programmā iekļauta Mūžu mūžos būs dziesma (Valters Kaminskis, Imants Ziedonis) un koncertu noslēdz Manai dzimtenei (Raimonds Pauls, Jānis Peters). Izcilākie deju kolektīvi un vieskolektīvi koncertē Sporta pilī.

Interesanti. Dzimtenes Balss ziņo, ka svētku laikā Rīgā viesojies Kobes koris – japāņu dziedātāji «iepazinās ar Padomju Latvijas galvaspilsētu, apmeklēja memoriālo ansambli Salaspilī, kūrortpilsētu Jūrmalu».

LPSR Dziesmu un Deju svētki, veltīti 40.gadadienai kopš padomju varas atjaunošanas Latvijā

Rīgā, 1980.gada 5.-13.jūlijā.
Kopkorī 17 425 dziedātāji.

Kopkoris ar diviem koncertiem uzstājas Mežaparkā, bet stadionā Daugava risinās 8.deju svētki. Pūtēju orķestrī muzicē ap 2000 mākslinieku, uzstājas arī tautas mūzikas ansambļi. Kopā dalībnieku skaits sasniedz 24 000. Programmā iekļauta tautasdziesma Rozēm kaisu istabiņu Oļģerta Grāvīša apdarē. 

Interesanti. Rīgas Balss vēsta, ka pasākumam gatavojas arī Rīgas sabiedriskā transporta uzņēmums un «svētku noskaņas radīšanai daudzi tramvaji un trolejbusi tiek pārkrāsoti». 

40.gadadienai kopš uzvaras Lielajā Tēvijas karā un 45.gadskārtai kopš padomju varas atjaunošanas Latvijā veltītie svētki

Rīgā, 1985.gada 15.-21.jūlijā.
Kopkorī 16 850 dziedātāju.

Mežaparkā kopkorim divi koncerti. Programmā iekļauta Elgas Īgenbergas Sen to Rīgu daudzināja. Daugavas stadionā pulcējas 6400 dejotāju. 

Interesanti. Rīgas Balss ziņo: «Vistālāko ceļu no Atlantijas līdz Baltijai šoreiz mērojis Laspalmasas kamerkoris no Kanāriju salām (Spānija). Namatēva lomā bija mūsu kormākslas līderis Ave Sol.»

20.vispārējie latviešu dziesmu un 10.latviešu deju svētki

Rīgā, 1990.gada 30.jūnijā-8.jūlijā.
Kopkorī 20 399 dziedātāji.

Pirmajos svētkos pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas piedalās 35 438 dalībnieki. Paplašinātajā Mežaparka estrādē notiek trīs kopkora koncerti. Deju kolektīvi ar 10 116 dalībniekiem uzstājas stadionā Daugava. Muzicē apvienotais pūtēju orķestris ar 2062 muzikantiem, simfoniskais orķestris ar 300 mūziķiem, 841 dalībnieks no ārzemju latviešu koriem un deju kopām. Programmā ienāk dziesmas Lūgšana (Imants Kalniņš, Knuts Skujenieks) un Saule, Pērkons, Daugava (Mārtiņš Brauns, Rainis).

Interesanti. Cīņa ziņo, ka «viens no nozīmīgākajiem sarīkojumiem būs Dainu kalnā Siguldā», kur tēlnieka Induļa Rankas skulptūras papildinās viņa darbs Austras koks, kas veltīts Dziesmusvētkiem un Latvijas atmodai.

21.dziesmu svētki un 11.deju svētki

Rīgā, 1993.gada 27.jūnijā-4.jūlijā.
Kopkorī 13 000 dziedātāju.

Deju svētki stadionā Daugava pulcē 10 746 dejotājus. Pūtēju orķestrī piedalās 1600 muzikantu, tautas mūzikas ansambļos muzicē 700 dalībnieku, bet vēl tikpat pārstāvju ir ārzemju latviešu koros un deju kopās.

Interesanti. Diena ziņo par eksotiskiem svētku viesiem: «Starp daudzajiem ārvalstu koriem ir arī Boputatsvānas koris Bop Arts Council Chorus. Kopkorī arī Boputatsvānas koris dziedās Div’ pļaviņas es nopļāvu.» Svētku laikā oficiāli atklāts arī Boputatsvānas informācijas centrs, kas ir pirmā Āfrikas valsts diplomātiskā pārstāvniecība Latvijā.

22.dziesmu svētki un 12.deju svētki

Rīgā, 1998.gada 29.jūnijā-5.jūlijā.
Kopkorī 13 402 dziedātāji.

Deju svētku koncerti norit stadionā Daugava un Sporta manēžā, kopā piedalās 10 659 dejotāji. Pūtēju orķestris šoreiz pulcē 11 691 muzikantu. Dalībnieku kopskaits – 28 864. Programmā iekļauta Selgas Mences dziesma Neba maize pate nāca.

Interesanti. Lauku Avīze vēsta, cik krāšņi aizvadīti pēdējie tūkstošgades Dziesmusvētki: «Pirmoreiz svētkus atklāja Doma laukumā, karogu atvedot laivā pār Daugavu. Pirmo reizi atsevišķi uzstājās mazākumtautību kolektīvi, pirmo reizi Lielajā estrādē skanēja simfoniskās mūzikas koncerts, pēc kura tauta vienojās lūgšanā.» Prezidents Guntis Ulmanis atjaunojis savulaik Kārļa Ulmaņa iedibināto tradīciju apbalvot labāko lauku kori – brīvvalsts laikā godalga bija sudraba šķīvis, šoreiz bronzā kalto balvu saņēma Mežotnes koris.

23.dziesmu svētki

Rīgā, 2003.gada 27.jūnijā-6.jūlijā.
Kopkorī 12 380 dziedātāju.

Mežaparkā kopkoris sniedz divus koncertus, savukārt deju kolektīvi ar 13 400 dalībniekiem stadionā Daugava veido lieluzvedumu. Svētkus papildina garīgās mūzikas koncerts Rīgas Domā, simfoniskās mūzikas koncerts Doma laukumā un Nacionālajā operā. Pūtēju orķestris pulcē 1800 dalībnieku, vēl vairāk nekā 1000 dalībnieku pārstāv simfonisko un tautas mūziku.

Interesanti. Diena ziņo: «Kopējie Dziesmusvētku dalībnieku uzturēšanās izdevumi, kas no valsts budžeta pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tiks segti pirmo reizi, sasniedz nepilnus 500 tūkstošus latu.» Savukārt pēc grafiti mākslinieku ierosinājuma jauniešu koru koncerta scenogrāfijā Skonto stadionā līdzās Dainu tēva Barona portretam izveidots milzīgs prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas portrets.

24.dziesmu un 14.deju svētki

Rīgā, 2008.gada 5.-12.jūlijā.
Kopkorī 12 000 dziedātāju.

Mežaparka estrāde pulcē kopkori uz diviem koncertiem. Deju svētku koncerti ar 13 500 dejotājiem notiek stadionā Daugava, Arēnā Rīga un starptautiskajā izstāžu centrā Ķīpsalā. Programmā iekļauta Ērika Ešenvalda Aizej, lietiņ.

Interesanti. Neatkarīgā Rīta Avīze vēsta, ka «pretrunīgas atsauksmes saņēmušā» atklāšanas koncerta organizatori saņēmuši dāsnu atalgojumu – režisore Mirdza Zīvere Ls 8025 pirms nodokļiem, bet scenogrāfs Aigars Ozoliņš – Ls 3650.

25.vispārējie latviešu dziesmu un 15.deju svētki

Rīgā, 2013.gada 30.jūnijā-7.jūlijā.
Kopkorī 13 000 dziedātāju.

Mežaparka estrādē kopkoris uzstājas vienā koncertā, savukārt deju kolektīvu lieluzvedums stadionā Daugava četros koncertos pulcē 14 500 dejotāju. Svētkus kuplina 100 mazākumtautību kolektīvi un 28 viesu klektīvi, bet kopējais dalībnieku skaits ir 40 000.

 

Datus apkopoja Katrīna Čuma-Zvirbule. Foto – LNB, Leta, F64

Ar dziesmu kā dūri

Posted on jūnijs 28, 2013 by - Tēma

«Lepnās Rīgas vārti atvērās, viņas palodas pacēlās, un nievātā tauta caur tiem iegāja. Rīga nodimdēja, Māras baznīca notrīcēja, un Ķeizardārzs pārvērtās dziesmu ezerā,» par I vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem rakstīja dzejnieks Auseklis

Rīgā no visām malām 1873.gada 26.jūnijā sāka ierasties ļaudis laucinieciskās drēbēs, meklēja nesen uzcelto Latviešu biedrības namu. Sprīdis no 27. līdz 29.jūnijam pirmo dziedāšanas svētku rīkošanai izvēlēts pēc racionāliem apsvērumiem, vēstīja avīze Mājas Viesis: «Vienkārt, ir ap šo laiku tas jaukākais laiks cerējams, un, otrukārt, šīs dienas krīt starp sūdu vedamu laiku un siena pļaušanu.» 

Atļauju svētkiem cariskās Krievijas varas iestādes devušas tikai pāris mēnešus pirms lielā notikuma, repertuāra sagatavošanai laika ir bijis ļoti maz. Piemēram, Rendas vīru kora astoņi dziedātāji, līdz vilciena stacijai Tukumā braukdami ar zirgu orēm, sadalījušies pa balsu grupām, tās katra savos ratos vēl mācījušās dziesmas, lai tikai Rīgā sadziedātos kopā. Šo kori vadīja Vīgneru Ernests – komponists un folkloras vācējs, pirmais latviešu mūziķis, kas mācījās konservatorijā Maskavā.

Lielvārdes kora tenors ir dzejnieks Auseklis (Miķelis Krogzemis), citos dzied vairāku vēlāka laika ievērojamu mūzikas darbinieku tēvi: Emiļa Melngaiļa tēvs – bass Lēdurgas korī, Jāņa Zālīša tēvs – bass Vecpiebalgas korī, Jāņa Reinholda tēvs – bass Koknesē. Vecpiebalgas korī dzied arī 17 gadus vecais Jurjānu Andrejs.

Pats mazākais pirmo svētku koris bijis no Ērgļiem – divi soprāni un viens tenors; pats lielākais no Irlavas skolotāju semināra – 93 dziedātāji. Vecākais – Liezēres koris – dibināts 1853.gadā, Kroņa Bērzmuižas koris – tikai Dziesmusvētku gadā.

Korus lielākoties vadīja pagastskolu skolotāji vai baznīcu ērģelnieki. Tolaik tajos pārsvarā dziedāja vīrieši, no 1003 pirmo Dziesmusvētku dalībniekiem tikai 212 bija «zeltenītes». Gājienam 27.jūnijā, kurā kori rindojās izlozes kārtībā, priekšgalā gāja 16 Skujenes vīri – pieci Jāņi, trīs Pēteri, divi Dāvji, Fridrihs, Andrievs, Kristjans, Klāvs, Tenis, Tenšs, lasāms Misiņa bibliotēkas darbinieces Velgas Kinces apkopotajos datos.

Ķeizara dārzā (tagad – Viestura dārzā un Dziesmusvētku parkā), kur divu dienu sarīkojumiem tika celta īpaša koru tribīne un skatītāju soli, vēl pēdējā naktī pirms Dziesmusvētkiem klaudzēja āmuri. 

Laicīgā koncerta programmu 28.jūnija vakarā atklāja cariskās Krievijas himna Dievs, sargi ķeizaru, bet no 16 izpildītajām dziesmām 12 bija latviešu autoru darbi – divi Baumaņu Kārļa oriģināli un skatītāju ar lielu sajūsmu uzņemtās 10 latviešu tautasdziesmu apdares. Tautasdziesmas, kā atzīmēja Baltijas Vēstnesis, «vislabāki un visjaukāki skan starp koku zaļumiem un zem zilām, skaidrām debesīm». Laikapstākļi bija svētku dalībniekiem labvēlīgi, 15 koru dziesmu karus 29.jūnija vakarā vēroja 4500 skatītāju.

Rīga koristiem un daudziem viņu atbal-stītājiem bija sveša. Laikraksts Mājas Viesis Dziesmusvētku dalībniekiem iesaka turēties pie koru vadoņiem, staigāt ar vienmēr aizkņopētiem svārkiem un uzmanīties no krāpniekiem – veikliem zeļļiem ar mazām ūsiņām, melnos svārkos un cepurēs. Maskavas, Tērbatas, Pēterburgas un Berlīnes latviešu studenti, uzņēmušies kārtībnieku pienākumus, rādīja koristiem ceļu uz svētku norises vietām un naktsmājām privātos «korteļos», pēc literāros sacerējumos atrodamām, bet apšaubāmām ziņām, arī vāciešu Vingrošanas biedrības telpās Turnenhallē.

Vācu nosaukums nav tikai taisīšanās pakaļ smalkam stilam, bet gan laikmeta iezīme. Lai arī Latvija tolaik bija Krievijas impērijas daļa, vairākums Rīgas iedzīvotāju bija vācieši, tikai viena trešdaļa – latvieši, viņi Rīgā pat nedrīkstēja piedalīties pašvaldību vēlēšanās, vēršot uzmanību uz detaļām, laikmeta fonu iezīmē muzikologs Arnolds Klotiņš. Iesaka pārlasīt Augusta Deglava romāna Rīga Dziesmusvētku ainiņas un kādu no dzīves norakstītu epizodi Jāņa Kalniņa biogrāfiskajā romānā Andrejs Pumpurs.

Pulksten desmitos 26.jūnija vakarā, kad turpat Latviešu biedrībā notika Dziesmusvētku dalībnieku pirmās vakariņas, izcēlās vārdu duelis starp Jāni Cimzi, pazīstamā Cimzes Vidzemes skolotāju semināra vadītāju Valkā, un Vecpiebalgas pagastskolas skolotāju Kronvaldu Ati. Cimze, pirmais koriem paredzēto latviešu tautasdziesmu apdaru autors,  bija iedvesmojies no nākamās dienas koncertam paredzētās Rīga dimd sižeta par trim bāleliņiem, kas kaļ māsai pūru. Galda runā viņš vilka paralēles ar latviešu tautu, kurai pūru kaluši vācu skolotāji, Baltijas muižnieki un vāciskā Rīga.

«Nē, vācu skolām nav ne mazākā nopelna, ka Rīgā šodien skan dziesmas latviešu mēlē,» no sava krēsla nikni piecēlies Kronvaldu Atis, drosmīgs ideālists, daudzu šodien lietotu latviešu vārdu autors. «Ja kādam te ir jāpateicas, tad tā ir Latviešu biedrība, tās ir latviešu mātes, kas ir mācījušas mīlēt savas tautas valodu un dziesmas, tas ir tautas gars, kas šo svētku dienu atnesis.»

Koru kopā dziedāšanas mode 19.gadsimta pirmajā pusē bija izplatījusies visā Eiropā, Latvijā gan patiešām bija nonākusi caur vācu aprindām. Latviešiem, tāpat kā igauņiem, kuri pirmos Dziesmusvētkus Tērbatā noturēja jau 1869.gadā, kopā dziedāšana tomēr nozīmēja daudz vairāk nekā «brīvajām», lielajām tautām. Novadu dziesmu dienas un svētki, kas jau vairākus gadus pirms visas Latvijas svētkiem notika provincē, bija saistītas arī ar latviešu biedrību dibināšanu, savas kopības un varēšanas apzināšanos, ka latvieši ir kaut kas vairāk par iztapīgu un pazemīgu zemnieku kārtu. «Nacionālā pašapziņa izraisīja šos svētkus,» rezumē Arnolds Klotiņš. 

I vispārīgajos latviešu dziedāšanas svētkos tika uznests Leipcigā darināts Līgo karogs – tumši sarkanām malām, baltu vidu ar izšūtu zīmējumu, ko vairākas dāmas tautai dāvāja kā vienošanās zīmi. Latvieši iekļuva vācu kopienas citadelē – Doma (tolaik – Māras) baznīcā, garīgās mūzikas koncertā tur dziedāja 300 cilvēku liels izlases koris. Svētku atklāšanas koncertā Latviešu biedrības zālē Baltijas skolotāju semināra vīru kora izpildījumā pirmoreiz publiski tika atskaņota Baumaņu Kārļa Dievs, svētī Latviju! Jau tūlīt esot bijis skaidrs, ka šī dziesma būs tautu vienojoša himna.

«Lepnās Rīgas vārti atvērās, viņas palodas pacēlās, un nievātā tauta caur tiem iegāja. Rīga nodimdēja, Māras baznīca notrīcēja, un Ķeizardārzs pārvērtās dziesmu ezerā,» pēc tam apcerējumā Par dziedāšanu pie latviešiem rakstīja Auseklis.

«Tautas atmoda izcēlās ārpus Latvijas,» piebilst Klotiņš. Baumaņu Kārlis, kas bija arī I vispārīgo dziedāšanas svētku žūrijā, tajā laikā bija skolotājs Pēterburgā, aktīvi piedalījās Pēterburgas latviešu dzīvē, bija 1862.gadā izveidotās Pēterburgas Latviešu lasāmās biedrības loceklis. Kronvaldu Atis bija studējis Berlīnē un Tērbatā. Vairākums šo svētku iniciatoru apziņu par savām latviskajām saknēm, latviešu valodas un tautasdziesmu skaistumu bija ieguvuši, dzīvodami un brāļodamies ārzemēs. Muzikologs Klotiņš velk paralēles ar mūsdienām – to, cik jauki būt latvietim, cilvēki visvairāk apzinās, esot projām no dzimtenes. «Emigrācija aizdzen kosmopolītisko splīnu.»

Spītīgi, mīloši

Posted on jūnijs 28, 2013 by - Tēma

 

Vai arī jums kādā slepenā lādītē glabājas mīļi nieki, kuriem nav ne mantota sudraba, ne unikālu vēstures liecību vērtības, bet tomēr kaut kas jau gadiem neļauj tos vieglu roku izmest laukā? Tālas jūras viļņu nopulēts akmens, jancīga nozīmīte no skolas laikiem, noslēpumaini graboša ozolzīle vai kāds nodzeltējis avīžlapas izgriezums. Šīm necilajām lietām ir milzu vara, tās vienā mirklī spēj atdzīvināt sen zudušas smaržas, smieklus, asaras, melodijas, krāsas.

Starp maniem «dārgumiem» ir arī 1990.gada Dziesmusvētku biļete. Tikai pāris mēneši šķir šos svētkus no Latvijas neatkarības pasludināšanas 4.maijā, un gribas domāt – mazā papīra strēmele ir pelnījusi saukties par pirmo atjaunotās valsts pasi. «Latvei vārtu atslēdziņa…,» dzied lielais kopkoris ar tādu ticību, cerību un spēku, ka ir jāraud. Nākotne ir vēl neuzrakstīta dziesma, kurā nekas nav falšs vai šķībs. Viss ir iespējams. Šiem svētkiem līdzīgu nav bijis.

Ar kādām cerībām un ticību tiks uzlādēta Dziesmusvētku biļete šogad? Pirmajos svētkos pēc dižķibeles, pēdējos pirms eiro, divdesmit piektajos kopš «vispārīgiem latviešu dziedāšanas svētkiem» 1873.gada Rīgā, tolaik vāciskajā Krievijas impērijas provincē. To jutīsim jau drīz, jo svētki ir klāt.

Ir lasītāju aptaujā, atbildot uz jautājumu, kas latviešiem ļāvis cauri revolūcijām, kariem un okupācijai turpināt Dziesmusvētku tradīciju jau 140 gadus, visbiežāk izskan divi vārdi – spīts un mīlestība. Šie divi pamatelementi ir neiztrūkstoši klāt arī šā Dziesmusvētku izdevuma stāstos. Sākot ar «dziesmas dūri» svētku pirmsākumos, turpinot ar Jāzepa Vītola celto Gaismas pili, mūslaiku nepieradināto leģendu Gido Kokaru, svētku tradīcijas uzcītīgiem kopējiem dažādos Latvijas novados, izsapņoto jaunās estrādes sidraba birzi un noslēdzot ar pārdrošām prognozēm par to, kādi varētu izskatīties Dziesmusvētki pēc 100 gadiem. Mēs nākam kopā, lai satiktos dziesmā, un tā būs vienmēr, kamēr vien latviešos būs dzīvs spīts un mīlestība.

Radars pasaulē

Posted on jūnijs 26, 2013 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


Krievijas Ārlietu ministrija paudusi sašutumu par PSRS simbolikas izrādīšanas aizliegšanu Latvijā. Arī Krievijas Valsts domes NVS lietu komitejas priekšsēdētājs Leonīds Sluckis paziņojis, ka «padomju un nacistu simbolu pielīdzināšana ir zaimošana». Saeima pagājušajā nedēļā pieņēma likuma grozījumus, kas publiska pasākuma laikā aizliedz izmantot PSRS un nacistiskās Vācijas karogus, ģerboņus, himnas.

Itālijas tiesa pirmdien piespriedusi bijušajam premjeram Silvio Berluskoni septiņus gadus ilgu cietumsodu par dzimumattiecībām ar nepilngadīgu prostitūtu Karimu el Marugu (attēlā) un varas ļaunprātīgu izmantošanu. Berluskoni arī uz mūžu liegts ieņemt kādu publisku amatu. Spriedums gan nestāsies spēkā, kamēr nebūs izmantotas visas pārsūdzības iespējas.

Vācijas Ifo institūta biznesa pārliecības indekss šāgada jūnijā palielinājies līdz 105,9 punktiem, salīdzinot ar 105,7 punktiem maijā. Tas skaidrojams ar uzņēmumu vadītāju optimisma kāpumu attiecībā uz situāciju nākotnē.

ES ārlietu ministri nolēmuši atlikt trešdien plānoto iestāšanās sarunu atsākšanu ar Turciju vismaz līdz oktobrim. Vācija, kuru atbalstīja arī Austrija un Nīderlande, jau iepriekš faktiski bloķēja EK un lielākās daļas dalībvalstu atbalstīto ieceri atsākt strupceļā nonākušās sarunas. Līdz šim Turcijas iestāšanās sarunās ir pabeigta tikai viena no 35 sadaļām.

Brazīlijas prezidente Dilma Rusefa pirmdien rosināja sarīkot referendumu par politiskajām reformām, cerot pielikt punktu plašajiem protestiem, kas pārņēmuši valsti. Protesti Brazīlijā sākās 11.jūnijā, un to iemesls bija sabiedriskā transporta biļešu cenu paaugstināšana. Taču tie drīz pārauga valsts mēroga kustībā, un demonstrācijās, kas pagājušo ceturtdien notika vairāk nekā 100 pilsētās, piedalījās aptuveni miljons cilvēku.

Pakistānas jaunā valdība pirmdien paziņojusi, ka bijušajam prezidentam Pervezam Mušarafam būs jāstājas tiesas priekšā par valsts nodevību. Atvaļinātais ģenerālis, kurš martā atgriezās pēc četrus gadus ilgās brīvprātīgās trimdas, kopš 19.aprīļa atrodas mājas arestā. Mušarafs nāca pie varas militārā apvērsuma ceļā, 1999.gadā gāžot toreizējo premjeru Navazu Šarifu, kas pēc uzvaras parlamenta vēlēšanās maijā atgriezies valdības vadītāja krēslā.

Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) Pasaules mantojuma sarakstā iekļauts Japānas Fudzi kalns. 3776 metrus augstais kalns ir viens no Japānas vispazīstamākajiem skatiem. Organizācija Fudzi kalnu klasificēja kā «kultūras», nevis «dabas» mantojuma vietu.

Lielbritānijas Aizsardzības ministrija 2009.gadā slēgusi nezināmo lidojošo objektu (NLO) nodaļu, jo secinājusi, ka citplanētieši, visticamāk, neeksistē, liecina piektdien publiskotie atslepenotie dokumenti. 50 gadu laikā neviens gadījums, par ko ziņots nodaļai, nav devis nekādus atklājumus.

Radars Latvijā

Posted on jūnijs 26, 2013 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā


Rīgas pils ugunsgrēka seku likvidēšanas darbus finansēs no Rīgas pils būvniecības darbiem valsts budžetā plānotā finansējuma, otrdien nolēma valdība. Avārijas seku likvidēšanas prognozētās izmaksas tiks noteiktas tuvākajā laikā. Otrdien pēc pils apsekošanas projektētāji, inženieri un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas pārstāvji secināja, ka situācija pils telpās ir labāka, nekā bija gaidīts. Ugunsgrēks, kas izcēlās 20.jūnija vakarā, nopostījis 3200 kvadrātmetru.

Eiropas Parlamenta ekonomikas un monetāro lietu komiteja pirmdien balsojumā atbalstīja Latvijas pievienošanos eirozonai. Šonedēļ par politisku atbalstu eiro ieviešanai lemj Eiropadome, bet 9.jūlijā Briselē ES finanšu ministru padome pieņems formālu lēmumu par eiro ieviešanu 2014.gada janvārī, un oficiāli tiks noteikts latu pret eiro maiņas kurss.

Pārtikas preču un bezalkoholisko dzērienu cenas Latvijā atbilst 87% no Eiropas Savienības vidējā līmeņa, kas ir septītais zemākais rādītājs no visām dalībvalstīm, liecina Eurostat dati. Zemākais cenu līmenis fiksēts Polijā (61% no ES vidējā), Rumānijā (67%), Bulgārijā  (68%) un Lietuvā (77%). Augstākais – Dānijā (143%, Zviedrijā (124%) un Austrijā (120%).

Pašvaldības uzņēmums Rīgas satiksme ir pabeidzis iepirkuma procedūru par 125 trolejbusu piegādi un slēgs līgumu ar kompāniju Škoda Electric. Līguma kopējā summa ir 131,8 miljoni eiro. Iepirkumu uzraudzības birojs par šo iepirkuma konkursu bija saņēmis vairākas sūdzības.

Liepājas pilsētas domes vadītāja amatā atkārtoti ievēlēts Uldis Sesks. Viņa vadītā Liepājas partija turpmāk būs koalīcijā ar Saskaņas centru, kuram mērs pēc ievēlēšanas pavēstīja, ka «ir pienācis laiks darbiem». Pret Seska kandidatūru balsoja pieci Reformu partijas deputāti. 

Aizvadītajās trijās brīvdienās policija notvērusi 90 iereibušus autovadītājus un 253 iereibušus velosipēdistus vai motorolleru vadītājus. Visvairāk iereibušo vadītāju notverts pirmdien, Jāņu dienā. Līgo dienā un Jāņos šogad bojāgājušo nav bijis.

Turpmāk alkohola pircējiem vecumā no 18 līdz 25 gadiem bez uzaicinājuma būs jāuzrāda pārdevējam personu apliecinošs dokuments. Tas paredzēts Saeimas pagājušo ceturtdien pieņemtajā grozītajā Alkohola patēriņa likumā.

Jāņa Norda filma Mammu, es tevi mīlu ieguvusi galveno žūrijas balvu Losandželosas filmu festivālā. Prestižajā tā dēvētā neatkarīgā kino festivālā par galveno balvu cīnījās vēl 12 filmas, bet tikai trīs no tām bija tapušas ārpus ASV.

A/s Diena zaudējumi 2012.gadā bijuši 3,93 miljoni latu, liecina Firmas.lv dati. 2011.gadā holdinga kompānija bija strādājusi ar 1,45 miljonus latu lieliem zaudējumiem. Uzņēmuma apgrozījums saglabājies iepriekšējā līmenī – 2,4 miljoni latu.