Pirms 20 gadiem es vēl biju skolniece, un man ir tikai viena spilgta atmiņa par 4.maiju
Saujās sažņaugtiem īkšķiem klausījos balsojuma rezultātus pa radio savās mājās Madonā. Tā pa īstam turēt īkšķus - tas vienmēr ir kaut kas viegli ārprātīgs. Tu zini, ka nepiedalies, ka taviem īkšķiem nav nekādas nozīmes, bet vienlaikus ar visu sirdi atrodies pašā notikuma epicentrā, pavisam nešaubīgi jūtot, ka esi pilntiesīgs tā dalībnieks un ka tieši tavi īkšķi ir izšķirošie. Nezinu, kā jums, bet man tāds bezspēcības un atbildības sajaukums liekas nepanesams, tāpēc es īkšķus turu, cik reti vien iespējams. Varbūt arī tāpēc neatceros nevienu citu reizi, kad vēl būtu jutusies tik laimīga par to, ka sapnis un īstenība pēkšņi tiešām sakrīt, kā toreiz, kad mani īkšķi nobalsoja par neatkarību.